Dina - May 9th, 2010

Tā kā šo vietu lasa tikai... Es pat nezinu, vai kāds lasa. Man sen jau liekas, ka Tu netērē savu enerģiju, lai šo te lasītu, un Tu (laikam) nemaz nezini, ka tā esmu es, kas to raksta. Toreiz, tajos senajos laikos, kad šī vieta bija mana patversme, visvairāk sanāca stāstīt nekurienē par Tevi. Cik daudz gadu pagājis kopš tā laika. Ir pagājis pat daudz gadu, kopš visi ieraksti par Tevi ir sen kā iznīcināti un nav pat arhīvu. Bet es joprojām par Tevi mēdzu iedomāties. Par Tavu smaržu, kad tu biji aizmirsis pie manis šalli. Par to pussirdi, ko es Tev savā naivumā biju iedevusi un pēc tam netaisnīgi gribēju atpakaļ.
Mazliet salst un griežas galva. Atkal atsākušies tie murgi, kuru dēļ negribas iet gulēt.
"No more hopes and dreams. Just you."
Tas bija motto. Priekš mums.

Tik daudz kas dzīvē ir mainījies. Esmu sākusi dzert arvien mazāk un retāk. Sen vairs nemāku izteikties tik skaisti, kā mācēju agrāk. Nāc pasēdēt, paklusēt ar mani kopā? Ja neko vairāk - vismaz pasapņosim?

Kamēr vien esi dzīvs, dzīve nebeidzas. Viss vienmēr iet uz priekšu un turpinās. Paliek tikai arvien vairāk un vairāk lietu, kas grab mašīnas aizmugurē kā piesietas konservbundžas.