Smiekli reizēm spēj būt tik kaitinoši!
Feb. 14th, 2007 | 10:29 am
Es atkal nāku savas bēdas izsūdzēt, savu sirdi atvieglot, savas sāpes pilnībā nenorīt. Manas domas tikai par Tevi, par Tevi vien, bet Tu esi tik tāls man, tik tāls, tik nesasniedzams. Es esmu novērtējusi kaut ko tikai tad, kad man tas ir pavisam zudis, kad man vairs tā nav, kad sapņi ir kā naktstauriņi iesprostoti stikla burkā. Skumjas pinas pa kājām un ņaud izmisumā, bet es nesaprotu, kamdēļ jāiet, kurp doties. Jautājumi ir tad, kad grib atbildes un es esmu Tavs jautājums, bet Tu - mana atbilde. Nejau mīlestība ir beigusies, bet būšana blakus, smiešanās kopā un sapņošana reizē. Arī mājas viskijs šo kaiti tik drīz neizdziedēs, bet kurš gan būs tik neprātīgs, lai mēģinātu mani atturēt?
links | noglāsti | Add to Memories
Pasaule jūk un brūk manā saujā. Cikos riet saule?
Feb. 14th, 2007 | 01:49 pm
Kā jau lielākā daļa manu bēdu, arī šī lēnām transformējas dusmās. Metu brilles somā, ceļos kājas, velku brilles ārā un koncentrējos uz darbu, ļauju laikam postīt sevi, atdodu savu ziedojumu sajūtu dieviem. Pārdodu sevi sīknaudā, lai izmētātu to Tev ceļā, lai dotu Tev tūkstošiem iemeslu smaidīt, bet egoisms agonizē dusmu lēkmē.