Atmoda, atmigšana, aizmigšana, atmigšana.
Aug. 24th, 2006 | 05:41 pm
Reizēm nespēju noticēt, cik skaisti un viegli ir būt ar Tevi, cik dabiski ir pamosties Tavās rokās. Es zinu, ka esmu grēcīga, ka mazliet ļauna un izteikti egoistiska, bet Tu taču sapratīsi, vai ne? Lai tur vai kā - man taču vienmēr paliks sapnis par Tevi. Izdekorēsim mūsu retos vakarus kopā ar skūpstiem, ar glāstiem, ar iekāri un piepildījumu. Es Tev pasniegšu sevi bez ābola mutē, bet Tu man vienkārši atdosies it kā es būtu pēdējā maita, bet pirmā lēdija. To pēdējo, starp citu, nemaz nevar noliegt, es atzīstu. Mums ir daudz neuzņemtu fotogrāfiju, lai nenokļūtu banalitātes pasakā, bet toties mums ir katram sava parole, katram savs dvielis, jo mēs esam radīti, lai nebūtu kopā, bet ir tik patīkami iespītēt.