Pati sev guļu uz pleca.
May. 26th, 2006 | 04:24 pm
Klusi vaidi, domājot par Tevi, jo Tu esi bijis ar mani tik ilgi. Mana nobēdzinātā sirds drusku gaudo, bet es neklausos, jo es zinu, ka Tevi neatgriezt, kaut nekad neesam ieguvuši viens otru. Nu, varbūt tikai Tu mani, bet diez vai Tu esi to pamanījis. Kājas mani nes pie Tevis un roka stiepjas Tev piezvanīt, bet es valdos. Izstiepju spārnus un pati zem tiem paslēpjos. Fantāzijas par skūpstiem, par glāstu vienu, bet tik maigu, ka var just tikai vēsmu uz ķermeņa. Šķiet, ka es neprotu sevi nemocīt.