Šodien saplēsos ar Čūbi [nācās nedaudz izmantot sišanu], nabadziņš nesaprata, kas notiek. Bet beigās tāds maigumiņš bija,ka sāka burkšķēt kā Pika. Mazais eņģelīts.:)

Un es paliekot ar katru dienu arvien smukāka, ha. Nu jā, man jau arī tā liekas. Otrs eņģelīts.

Netieku galā ar matiem, sevi un citiem - jāaizstaigā iealot un kādu filmu noskatīt.

Ar katru reizi Kleistos man riebjas arvien vairāk, labi vismaz, ka šoreiz nebija Ivo, bet pieccīņnieku šķēršļi. [Un izdevās vismaz nesalīt pilnīgi, atšķirībā no daudziem citiem.]

Šodienas secinājumi:
1.) jāsildās tomēr vairāk kā 3 min,
2.) man tomēr riebjas okseri,
3.) tur neko nevar padarīt, ja Čū slīd kājas un viņam riebjas,
4.) ir tomēr zirdziņi, kuri paši necenšas, nevis tikai cilvēks traucē [bet tas ir labojams :D],
5.) es nesaprotu, kā labot Čū maču lēnās, stīvās kājas [un ceru, ka viņš tomēr nav no tiem, kas gāž, jo skatās uz apakšu],
6.) reizēm draudi [adresēti Čū] iedarbojas,
7.) nedrīkst lekt slimojot - tagad ir pilnīgs čau.



UPD: Eu, bet patīkams pārsteigums - pirmoreiz lecot nogāza nevis 5 gb. [kā es domāju], bet tikai 3! :D

Tomēr es esmu baigi vāja - mans fiziskais stāvoklis ietekmē arī visu pārējo. Galīgi vairs negribas ne uz Kleistiem, ne ielās, ne arī kur citur. Tikai mājās zem segas dzert upeņu dziru ar upsarinu un žēloties. Un pat ne uz rītdienas filosofijām.

Kopš man ir mašīna, mana agresija tikai pieaug un pieaug.

Īstenībā pa šo laiku kopš sāku piedomāt par saviem sapņiem, gandrīz neviens vairs nešķiet pārāk biedējošs un dīvains. Patiesībā viss ir ļoti vienkārši, viss ir iekšā un saistīti. Nekas nerodas no nekā. Tikai daži no bērnības seko, bet par tiem jau neko nevar saprast - neatceros neko no tā, kāpēc tie uzradās.

Gribējās par šodienu, bet sanāks tāpat kā par vakardienu.



(Skola,
Čūbiņš,
mājas,
bēda,
un tā līdz aizmigšu.)

Jūtos tā kā ap gadiem 10, kad negribējās braukt prom no mājām. Tikai tagad negribas, lai brauc prom no manām mājām. Gribas raudāt, bēdāties un ēst konfektes. Es nevaru izturēt vienatni ilgi un daudz. Vai arī esmu atradusi no tā, kā tas ir.

Pirmais rīts, bet jau TIK smagi, TIK smagi. Sākas atkal skrējiens. Vēē.



Vakar Dundagā bija grūti.

Šodien tāda at-vasarīga diena. No rīta nesapratu ko un kā darīt, bet viss pats par sevi atrisinājās. Rezultātā kopā ar Gundegu un Laumu izjājām apvidū - apskatījām Vācu karavīru un parasto cilvēku kapus - nedomāju,ka tādā bedrē kā Piņķi ir kaut kas tik sakopts un skaists. Čūbis arī diezgan līksms par kapu iz-jājienu likās. Pēc tam neplānoti ideāli tiku uz Rīgu, uztaisīju sev ūber-ņammīgās pusdienas, pavannojos un tagad domāju, kā tikpat ideāli šo dienu piebeigt.

Vakar lecām Lielvārdē. Pamats drausmīgs, norāva pakavu, cilvēki miljons, bet nebija vismaz Ivo šķēršļi. 115 cm ļoti patika, žēl tikai,ka atkal pakaļu lāgā nevāca, bet pārleca pat 120 - 125 cm džokeri [tas bija tā - wwooow!]. Vakardienas rezultātā braucot mājās Saulkrastos pēkšņi, runājot ar senci, parubījos un pamodos pie mājas durvīm. Nākamnedēļ jābrauc uz Dundagu.
Šodien iemēģināju savu jauno mašīnu - iet ļoti labi, bet ātrāk par 140 km/h bija bail. Viņai ir spīdīgs izpūtējs, zilas lampiņas, uzraksts "rally" pie numura un tucinieks iekšā. Pī ri pi pī. :D

Īstenībā es esmu diezgan laimīga un tad, ja kaut kas netīk - pati vainīga.

Man ir kur dzīvot - pat vairākas vietas - pilsētā, laukos - kur sagribas.
Es mīlu un mani mīļo mani draudziņi, tas nekas, ka dažreiz ne.
Esmu diezgan vesela, tas nekas, ka ik pa laikam kaut kas atgadās.
Ģimene mani beidzot sāk cik necik atbalstīt un vismaz izlikties, ka saprot.
Man ir Pika, kurš gan jau ir diezgan laimīgs [un resns, nevis kaulains un kakains].
Čū ir mans, tas jau nekas, ka kājas lāgā neceļ - man vismaz ir iespēja mēģināt.
Sunīts ir vecs un priecīgs, bet jauks.
Es šovasar nedaru neko - tikai to, kas patīk un kā atmaksu tam - tikai drusku un reti to, kas ne pārāk.
Un turpināšu mācīties to, kas drusku patīk, tas jau nekas, ka diezgan nepatīk cilvēki apkārt - es arī viņiem ne.

Bučas.

Kad agrāk pats krutākais pasākums likās dzīvoties pa GNP, es nespēju iedomāties un noticēt, ka tā varētu nebūt pēc gada, diviem vai pieciem. Likās, ka tā būs vienmēr. Varbūt tāpēc tik daudz arī palika visādu iesāktu darbu [ne-]. Un viņi visi dzīvo manā galvā tādi, kā bija pirms cik tur gadiem. Un tagad, kad aicina, ir nedaudz bail satikties, jo es zinu, ka visa pasaciņa izkūpēs gaisā. Es to laikam nemaz negribu. Arī braukt nemaz uz turieni nevelk. Lai paliek kā ir un apaug ar sūnām un putekļiem. R.I.P.

Vakar "Vīnogā" ieēdām steiku, ņamma. Pēc tam paskatījām jūru, mājas pa dažiem miljoniem un miers. Šovakar Debesis kaut kādas jocīgas - oranžas [un līst]. Tīrainē saliju diezgan krietni un man nepatīk sajūta, kad jūtu, ka Čū arī nepatīk un tāpēc viņš stīvējas. Un patikšana rodas tikai tad, kad ielec okserī. Bet otro reizi lecot 110 cm jau labiņš bija [mazais zirdziņš]. Un jā - sirds mierīgāka, ka tomēr lieku tos zvanus [kaut gan Leārgēna izdzīšanai ne tas labākais variants] - šodien viens pakaļējais konkrēti pārplēsts ar štolli, a kāja vesela. Tagad nevaru sagaidīt alu no bodes. Bet gan jau būs - sildīšos [viss sapūsts, augusts, ibio!].

Netieku atpakaļ Rīgas ne-režīmā. Vakar pēc dažiem aliem un kā tur vēl galva visu dienu sāpēja tā, ka likās, ka nokritīs. Un tad beidzot vakarpusē aizmigu un šorīt pamodos [laikam kādas 14 h nogulēju]. Nesaprotu tikai, kā vakar tiku gultā tā smuki bez drēbēm un kurš dauza ar āmuru pa māju - bail iet ārā, jo suņi arī nekā nereaģē - ja nu poltergeists. 1408.

Un vispār traumēšanās turpinās - neveiksmīgs vēziens ar tērvetnieka pudeli un lūpa pušu. Uzpampa un sāp arī.

Es jau dzīvoju iedomās, ko darīšu, kur iešu, kad beidzot būšu atpakaļ. Bet drusku atkal baidos, ka būs kā parasti - tā nekā. Nu tā kā tagad - pārāk ātri pierodu un pazūd tā īstā sajūta. Kaut gan šovakar jau bija tīri jauki. Ja vien nesāpētu tik ļoti, ka grūti par kaut ko citu domāt.


Bet es anyway nesaprotu, kas pa otro stāvu tik skaļi skraida - visi taču guļ. Un jau otro vakaru, laikam čibriks.

Mēģinājums jāt Čū ar kordeo izrādījās diezgan neveiksmīgs - abi ceļgali saskrāpēti, zili, viens uzpampis un lāgā pastaigāt arī nespēju, ļoti sāp plecs un nevaru pacelt roku + vēders ir ar glītām švīkiņām. Bet brīnos,ka uz galvas nenomaucos kā parasti. Sakaltusi, mālaina zeme tomēr ir pārāk cieta. Tagad gribas visu laiku raudāt un,lai mani žēlo.
Smagais darbs saulē uz mola šoreiz izrādījās produktīvs - visam [izņemot kājas, loģiski] ķermenim ir koši sarkana krāsa.

Sāku pamazām aprast. Bet, kad pieradīšu, būs jābrauc atpakaļ un būs jāpierod no jauna. Čū arī beidzot priecīgs jūtas un Blandfordgēns sāk mosties. Nabaga Koļa dabūja ar pakavu pa galvu, bet tāpat izskatās līksms - prieciņš par abiem. Un sevi.

Sajūta, dzīvojot nekurienes vidienē tāda, ka esmu vispār citā pasaulē. Nezinu, ko darīt, kur iet utt. Čūbji arī kaut kādi ne pārāk gudri - visu laiku skrien kā jukuši. Mačos manējais pārāk prātīgs nebija - kāju nelocīšana kļūst jau par paradumu. Matus neesmu mazgājusi kādas 6 dienas, jo riebjas, ka vannasistabai nevar aizvērt durvis. Pārtieku no šašlikiem, kafijas un ķīmiskā alus. Runāt pa telefonu arī vairs neprotu, pašai paliek slikti un uzreiz gribas raudāt. Jāiet laikam pasauļoties, lai vismaz kāds labums. Un jāpalasa kāda Šmida eseja - varbūt radīsies kāda gudra doma un iepatiksies būt te.