Ir dažas labas izmaiņas:
* Čūbītim šodien pēkšņi ļoti cēlās kājas, gandrīz tikpat ļoti kā Bam,
* Bam pēkšņi pāris dienu laikā visas sprēgas pazuda kā nebijušas,
* Bam sāk izrādīt pat izpratnes, kā darbināma dzirdne, pazīmes,
* jaunās krāgas šķiet jau diezgan ievalkātas, palicis tikai vēl 1 zilums uz kājas,
* abiem pēkšņi iegaršojās cukurbiešu graizījumi, nebūs kādam jāatdāvina (skopums nepamet).
Un dažas ne tik labas:
* Bamsis sāk iejusties - lekt šodien nebija viegli (bet tomēr es ar to tiku galā :D),
* skolas darbi vairojas un vairojas, tāpat kā slinkums.

Meža zvēri ir ļauni - atrakuši Vento kapu, man vēlreiz bija uz viņu jāpaskatās. Un atkal ir skumji. Ouzo nav TĀDS. :(

Ik pa laikam dzirdu un arī pati iedomājos,kā gribētos būt atkal, piemēram, 5 gadus vecai, cik forši būtu, ja atkal kāds visu laiku mani apčubinātu [kaut gan tā nebija - mamma visu laiku no rītiem ģērba brāli, bet man bijai pašai jāmokās ar zeķbiksēm], ne par ko nebūtu jādomā, tik jāiet uz skolu, jāmācās un jāskatās multenes un jāpeldina bārbijas meža upītē. Bet man liekas, ka tā ir sevis čakarēšana. Nē, man liekas, ka es nemaz tā negribētu. Tagad foršumu ir daudz vairāk. Tagad es varu sev uztaisīt ēst visu, ko gribu, darīt savā mājā visu, ko gribu - neviens man neteiks, cikos draugiem būtu tā kā laiks iet mājās un kādus plakātus istabā labāk nelīmēt. Un no rītiem arī mosties man patīk labāk pašai, nevis tad, ja mani modina un uzreiz uzbāžas ar jautājumiem par to, kā gulēju un ko ēdīšu brokastīs. Man pat ļoti patīk situācija, kāda ir pāris gadus - dzīvoju pati, taču atbalsts ir. Un bez ultimātiem un uzspiešanas. Kokči rada pozitīvismu.

Man patīk vienai vizināties ar mašīnu, it īpaši vakaros, kad vēl nav īsti tumšs, bet gaišs arī vairs ne. Patīk arī dienā, kad saule spīd sejā. Bet nepatīk tad, kad jābrauc kaut kur konkrēti. Es neko ar to negribēju pateikt.

Labi, ka piektdiena. Cheerz.

Man visu laiku liekas, ka notiks brīnumi. Ka piepildīsies, tas, ko sapņoju naktīs, kāds atnāks un uzrakstīs kursa darbu, sapelnīs man 10niekus, izremontēs dzīvokli, krabene pati aizvāksies prom, kāds man nopirks jaunu mašīnu un lies visu laiku benzīnu, Bam sadzīs kājas un viņš ļaus plēst kreveles, Čūbītis vienā dienā leks kā traks un darīs visu manā vietā, pati visu sapratīšu un varēšu izdarīt, varēšu caurām dienām tusēt pa mājām, iet un darīt to, ko gribu, nestrādāt un vispār dzīve būs zaļumzaļa.

Nekā cita, izņemot zirgus, skolu un muļķīgas izklaides, pagaidām nav. Šodien bija 2 stundu individuālā Mairas morāle par to, ka TĀ taču jāt nevar. Rokas un kājas lāgā vairs nekustas. Bam ir kruts, viņam ir nesasmērējamās sprēgu kājas, nomocījāmies ar Annu zili zaļas, bet rezultātā 2 tāpat palika nesasmērētas. Toties viņš var pārlekt 3 m platus okserus. Spēka vairs nav un zirgus līdz rītdienai negribu. Skolā ir nejēgā daudz darbu, bet arī slinkums klāt ne saukts, ne aicināts - labi vismaz, ka no rītiem saule, piespiežos iet uz lekcijām. Gribu ēst, bet vemt arī. Laikam jāiedzer Smirnoffs un jāiet gulēt. Žēl tikai, ka nav vannas - gribētos arī tomēr nomazgāties.

Mani vājie nervi laikam jāšanai nav piemēroti. Šodien atkal likās, ka nositīšos. Nu es nīstu okserus un neko tur nevaru padarīt, šodien kādas 50 reizes lecu vienu atsevišķu 115 cm okseri, tas likās kā ļauns murgs. Man liekas, ka Čū arī īpaši nesaprot vairs ko un kā ar tiem okseriem darīt, žēl, ka es arī ne. Pa ilgiem laikiem treniņā apraudājos, bet tikai dēļ sevis - palika žēl, ka es tāda muļķe esmu, gribējās pa vidam teikt, ka es vairs nelekšu, bet tad iedomājos, ko Maira teiks un lecu tāpat, neko nesaprotot. Es tikai nesaprotu, kur ir problēma - uz kārtīm trāpīt tagad jau varu 80 % gadījumu, stāvos varu lekt pofig cik augstu, be tikko kaut kāds sūda okseris stāv, lai arī man nav bail, tāpat nekā nevaru normāli uziet [mierinājums, ka Maira vismaz neko nesaka un arī nesaprot, kāpēc visu pārējo, izņemot okserus, varu].:(

Spēks ir manī. Enerģiju pēkšņi nav kur likt - nomocīju Čū, gandrīz jau samācīju Bam pieņemšanas [ko tik dēļ pircējiem neizdarīsi], tagad berzīšu visu māju un braukšu uz veikalu, taisīšu vakariņas un, ja vēl tas spēks būs, mežoņošos, ārdīšos un trakošu līdz rītam. Un, ja vēl rīt arī būs, iešu uz skolu, lekšu gan ar Čū, gan Bam, braukšu uz pāķiem [un vēl izdomāšu ko] un tad jau gan būs cauri.

Fūū, labi, ka dumjā šodiena drīz beigsies. Tāda diezgan nesakarīga - 9os no rīta jau aizspēros uz stalli Čū dzenāt - ne es, ne viņš lāgā nesaprata, kāpēc tik agri [bet labi,ka zināju jau laikus par vakara slinkumu]. Skolā pēkšņi atklājās, ka esmu dumja un neko nesaprotu, jo atļāvos kursadarbam pieteikties pie tām jomām, kas tika piedāvātas - rezultātā būs jāraksta par kaut kādas atbildības veidošanos sākumskolā, nevis Platona dialogiem. Nice. Uz Bam jutos kā nomnieks, vispār nav spēka un saprašanas ko un kā. Spēku izsīkums, diena tāda... nu tāda drīzāk ar - zīmi. Un vēl pārējais murdziņš.

Pasaule ir galīgi, galīgi netaisnīga. Man riebjas, ka visu laiku ir viens un tas pats, bet es esmu pārāk stulba,lai kaut ko mainītu. Pirms darīšanas vienmēr paliek žēl sevis un tā joprojām - jo dziļāk mežā, jo vairāk malkas. Es jūtos kā kaut kāda 50gadīga mājsaimniece, saplēsu visas rokas plēšot kartonus - forši, ka tagad sāp arī fiziski - pokīmõ, ķeršos pie mājas tīrīšanas - pofig, ka es jau to kādas dažas dienas atpakaļ to izdarīju - mans uzdevums ir vākt visu aiz citiem, kuri to nedara. Es gribu, lai man ir 7 gadi. Es vairs neizlikšos, man pofig. Jau pirmdien pateikšu visām kazām, ko domāju, un pārējiem arī, labāk lai ienīst mani, nevis visu laiku tikai izliekas. Bļe, teātris. Pie zirgiem nevaru braukt pagaidām, jo es gribēšu viņus piekaut. Uz pāķiem arī ne, jo tur var sajukt prātā, skatoties uz mūždien aizvainotajām, pārviebtajām sejām. Un monitors ir sabojāts - vispār vairs neturas normālā leņķī. Negribu arī lauzt ar spēku, labāk sasitīšu tāpat.

Labi, ka vakar neiepostoju priecīgo postu - sanāktu pilnīgas pretrunas. Ieturēsim labāk pokemonismu.

Līksma diena - piebeidzu sesiju kā gudriniece. 7,8,8,9,10,10,10,10.



Jāiesvin. Cheerz.

Tā filosofija [kā kurss] iedzīs mani kapā - nedos dēļ tās stipendiju, man nebūs naudas, nebūs, ko ēst un es nomiršu badā. Ļoti loģiski. Kas ir loģika? Kas ir cilvēks? Kas ir bads? Kas ir nauda? Kur es esmu? Kas ir pasaule? Kas ir griba? Ejiet visi.

Arī Bam vairs nav normāls - nometa mani un laimīgs skrēja prom pa pļavu. Tīrainē krist nav droši - mašīnas biedē. Kad ieraudzīja mani, atkal skrēja atpakaļ - varbūt tā bija spēle, hvz. Tagad baigi sāp ribas abās pusēs un galva - laikam atkal smadzenes satricinājās.

Visu laiku visiem, ar kuriem braucu, saku, lai pa Salacgrīvu brauc lēnām, jo tur ir reti pretīgie menti, bet vakar pati aplauzos - nāksies maksāt Ls 30,-. Zirgiem nebūs ko ēst.

Baigi žēlīgi tomēr par tiem Kleistu zirgiem, it kā jau man nekāds dižais sakars, bet tāpat. Skumji paliek iedomājoties, ko, piemēram, izdarīs ar Odziņu, ja Agnese vai kāds cits negribēs viņu nopirkt. Ehh, laikam tiešām pēdējais laiks celt savu stalli un savākt pilnu ar kleperiem, lai visu mūžu jātu pa mežu un būtu priecīga, ka viņi pabaroti un staigā pa aploku.

Kopš bērnības tā nav sāpējusi auss, bļē, bļē, bļē. Stulbais Baltijas klimats, man besī.

Manā galvā dzima ģeniālākā doma no ģeniālajām, ko darīt ar visiem maniem kleperiem,lai man, viņiem un pārējiem labi. Bet pagaidām - kuš, kuš! - lai izdodas.

Jā, jā - piesaucu krišanu ar galvu bortā, īsti jau nesanāca, bet pāršķēlās kāja (un bikses un krāga) gan pret stoiku tīri feini. Bet Čūbis šitā sists gan nekad nebija un nebija nācies arī redzēt, kā to dara Maira. Lai tad lec arī piektdien un nākamnedēļ un vēl machos arī - lai sīkais kverplītis zina, ko nozīmē cak cak ar šporiņām. Un, ja negribēs pa labam ar mani, tad lai pavasarī brauc uz Somiju.

Reizēm es izsakos skarbāk, kā jūtos, bet cik var visu laiku par vienu un to pašu. Un Silvestrs kaitināja ar savu lēnīgumu - cilvēki it tik, nu tik... dumji un neattapīgi. Nu es jau arī - nevienu jau nevainoju. Labi, ka mazie zaķīši ir superīgi, bail tikai rīt lekt ar Čū - ielekt kādā okserī manēžā varētu būt baisāk kā ārā - lielāka iespēja atsisties ar galvu pret bortu. Jājāj laikam būs labāk ar Bambamzaķīti iejādi - tādos rikšos pat es varu nosēdēt. Īstenībā es ilgojos pēc foršuma, visu laiku nekas nenotiek, bet, kad es cenšos, nesanāk. Īgnums nepamet.

Sāk likties, ka es dzīvoju kaut kādā pavisam savā laikā - un ar katru dienu arvien trakāk. Nē, es, protams, zinu, kāda apmēram diena, bet ar datumiem gan švaki iet - aizvakar kladē pierakstīju, ka ir 2003. gads, vakar nopirku vecu paiku, jo, skatoties uz datumiem, likās, ka līdz 21. novembrim ir baigi tālu vēl, bet šodien nopirku brālītim vārda dienas dāvanu - lai būtu ko šovakar uzdāvināt, bet tikko pierubīju, ka vēl tachu nedēļa jāgaida. Galīgi jau.