Ja Čū kādreiz atveseļosies, es apsolu, ka nepukstēšu vairs par viņa ne-centību vai jocīgo raksturu. Vienīgais, ko šobrīd gribu ir, lai viņam nesāp un lai viņš ir vesels vismaz līdz tādam līmenim, kad viņam nav jāmokās. Un manas aizdomas un bailes bija pamatotas. Man viņš tomēr nozīmē TIK daudz, liekas, ka traka palikšu, ir tik slikti, bļē.

Visu laiku baidījos par pakaļkājām un patreizējo nagu stāvokli, bet - še tev! - pa brīvdienām palicis klibs ar priekškāju. Ir ļoti, ļoti bail.

Šonakt pie manis sapnī atnāca Ouzo - izaudzis jau un priecīgs. Lai cik dīvaini neliktos, palika vieglāk, it kā es tiešām viņu atkal būtu redzējusi.

Nepietiek, ka naktī miegā es runājot par Drakulām un viss besī, šodien vēl Čū man vajadzēja saspert roku. Besī piekāst citus - ar mani rēķinājās tomēr un tā. Nezinu, kā pareizāk - braukt un paciest, ka sāp, vai nebraukt un piekāst Anitu. Var jau būt, ka rīt viss būs labi, bet pagaidām sāp nejēgā un uzpampa divreiz lielāka.

Ai, es laikam tomēr esmu īmō - kāpēc vairākas dienas pēc kārtas nevar būt tik priecīgas kā tā nesenā saulainā? Viss ir slikti, laikam dēļ pārguruma - braucu mājās [?], klausījos dumu Sistēmu un gribējās kaukt un spiest gāzi vēl un vēl [labi, ka lūznis ātri neripo], bet tad es izdomāju, ka raudāšu tomēr mājās - braucot nedroši, Nu jau esmu te kādas pāris stundas, bet nevaru sākt - viss iekšā vēl vārās, rūgst un pūst, fui. Fiziski sāk sāpēt. Man liekas, ka vajag beidzot saņemties un normāli pieļurbāties uz pāris dienām vismaz bez jebkādiem aizbildinājumiem - gan jau tas līdzētu.

Ja neskaita, ka negribu domāt par skolu un par gudrības zobu, kuru laikam tomēr nāksies griezt ārā, man iet ļoti labi. Šodien bija superīga diena - pirmā riktīgi saulainā diena šajās mājās, priecājāmies visi, tīrīju putekļus ar prieku, šmorēju un cepu un lielisku punktu pieliku ar pastaigu Uzvaras parkā ar Kleo un Eviju. Varētu vēl kaut ko iztīrīt, ja būtu ko. Un iemācīju Kleo lekt augstāk par savu galvu uz apmalēm.

Man visu laiku liekas, ka Ouzo kaut kur tepat vien ir un viņš atgriezīsies.
Bet tā nebūs nekad. Es joprojām nespēju pierast, ka viņa nav un ik pa laikam Kleo saucu viņa vārdā.

nu jau apmēram 36 h kopš nespēju domāt par neko citu kā tikai - SĀP,bļēē!

Omg, kādus tik cilvēkus tagad nelaiž strādāt augstskolās [precīzāk - mūsējā]. Diezgan jautrs pasākums vērot informātiku, kur tirliņš tā ap 40 un 150 cm garumā mēģina būt asprātīgs 15 meiču priekšā. Un tās 15 tikai nodirš, nodirš, nodirš. Un viņš tikai ķiķina un turpina jokot. Atgādina vienu klasesbiedru, kurš mācījās kopā ar mani 5. un 6. klasē - viņš likās kā 80gadīgs pārgudrs onka, kurš visu laiku visus besīja ar jokiem par visu. Būtu man teikšana un mana lekcija - es domāju, ka jautrības tikai sāktos.
Un vispār šis rīts bija briesmīgs - visu nakti nevarēju pagulēt dēļ galvassāpēm. Kad ap kādiem 5iem sāku migt, auss pievienojās galvas sāpēšanai. 7os izdomāju necelties, lai skola iztiek, bet pus8os saņēmos - tā nevar. Sākt semestri ar ekonomiku ir neforši un vēl jo neforšāk, ja stundu jāsēž netēmā pie tirliņa. Jāiet labāk papīpēt un mandarīnus paēst.

Vaīī, galīgi nesaprotu, kā lai noslēdz atpūtu. Varētu kādu kokču uzjaukt, bet rīt jāpieceļas agri. No rītdienas atkal jaunais skrējiens - jau tagad domājot slikti metas. Brīvdienas bija ideālas - ir labi neko nedarīt. Laikam tā jāturpina.

ir tik fckin smagi
saprotu, saprotu pat, kas ir maināms, bet nav spēka
vai griba par vāju

Pilnīgs atslābums, atpūšos tagad ar jēgerīti un kompi - šodien piebeidzu sesiju ar 8,71.
Šonedēļ sapazinos ar pokeru - pavilka, gribu atkal, tikai bez lētā šampja un nakts tirekļa un slāpes.
Un 6dien, iespējams, būs joki ar Čū - varbūt beidzot atradīs savu aicinājumu - būt metra zirgs bērnu konkurencē.

Šonedēļ uz kino gāju biežak kā vannā un Kleistos sapratu, ka sports mani nesaista un laikam arī nekad nav saistījis - tur arī slēpjas viss, kāpēc laikam joprojām neesmu pārdevus Čū. Bet kas jādara, tas jādara.

Meklēju aviobiļetes, tikai vēl nav īsti skaidrs uz kurieni. Un Kleo varēs braukt līdz, jo drīz būs pilntiesīga ceļotāja.

Tie, kam dumības galvā, ejiet rakt sniegu no trotuāriem!
Tikko stundiņu parakos un tagad rociņas grūti kustināt un neko dumju pat negribas.

Man sāp seja. Un tādā skatā pat tumsā nevar iet ļurbāt. Daile prasa smagus upurus.

Martini no rīta, martini vakarā, bet viss tāpat pakaļā.
Ja nu vienīgi smuks mežs un saremontēta mašīna ir tas labais.

Iešu vārīt vīnu.
Cheerz.

Bluķī tomēr laikam visas bēdas salīda iekšā, lai gan likās, ka būs par mazu.
Tagad smuki Āgenskalna pagalmā deg. Un es zinu, ka viss būs labāk.

man šķiet, ka tas nav pārāk normāli - prakses atskaitē sanāca 190 lpp
un nevar vēl, maitas, automātiski bakalauru iedot

Tik drausmīgi, kad bērni raksta, ka raudot, jo gribas, lai mēs nākam atpakaļ.
Raudāt vispār ir galīgi stulbi.