Ak vai, es no Čū neko nesaprotu - šodien mačos pēkšņi parādījās tik liels pārcentīgums un bijība pret šķēršļiem, ka izdomāja zokot uz baiso plāksni. Bet nevis tā, ka negrib lekt, bet šķita, ka viņam tiešām bail. Un tik ļoti bail, ka abos maršrutos iestājās panika plāksni ieraugot, tas nekas, ka bija jau iepriekš pārlekta tomēr. Bet prieciņš vismaz, ka arī uz pārējiem šķēršļiem viņam šķita, ka bomji kož kājās. Sen nebija tik labi lecis [hmm, varētu būt kopš laika, kad bija 5gadnieks]. Bet nu caur un caur viņu vispār neizprotu. Un laikam arī nepazīstu, tas nekas, ka jāju jau gandrīz 7 gadus. Un nomīdīja man šodien kāju tā, ka 1 pirksts joprojām nelokās.