Vakar "Vīnogā" ieēdām steiku, ņamma. Pēc tam paskatījām jūru, mājas pa dažiem miljoniem un miers. Šovakar Debesis kaut kādas jocīgas - oranžas [un līst]. Tīrainē saliju diezgan krietni un man nepatīk sajūta, kad jūtu, ka Čū arī nepatīk un tāpēc viņš stīvējas. Un patikšana rodas tikai tad, kad ielec okserī. Bet otro reizi lecot 110 cm jau labiņš bija [mazais zirdziņš]. Un jā - sirds mierīgāka, ka tomēr lieku tos zvanus [kaut gan Leārgēna izdzīšanai ne tas labākais variants] - šodien viens pakaļējais konkrēti pārplēsts ar štolli, a kāja vesela. Tagad nevaru sagaidīt alu no bodes. Bet gan jau būs - sildīšos [viss sapūsts, augusts, ibio!].

Kad agrāk pats krutākais pasākums likās dzīvoties pa GNP, es nespēju iedomāties un noticēt, ka tā varētu nebūt pēc gada, diviem vai pieciem. Likās, ka tā būs vienmēr. Varbūt tāpēc tik daudz arī palika visādu iesāktu darbu [ne-]. Un viņi visi dzīvo manā galvā tādi, kā bija pirms cik tur gadiem. Un tagad, kad aicina, ir nedaudz bail satikties, jo es zinu, ka visa pasaciņa izkūpēs gaisā. Es to laikam nemaz negribu. Arī braukt nemaz uz turieni nevelk. Lai paliek kā ir un apaug ar sūnām un putekļiem. R.I.P.