Sajūta, dzīvojot nekurienes vidienē tāda, ka esmu vispār citā pasaulē. Nezinu, ko darīt, kur iet utt. Čūbji arī kaut kādi ne pārāk gudri - visu laiku skrien kā jukuši. Mačos manējais pārāk prātīgs nebija - kāju nelocīšana kļūst jau par paradumu. Matus neesmu mazgājusi kādas 6 dienas, jo riebjas, ka vannasistabai nevar aizvērt durvis. Pārtieku no šašlikiem, kafijas un ķīmiskā alus. Runāt pa telefonu arī vairs neprotu, pašai paliek slikti un uzreiz gribas raudāt. Jāiet laikam pasauļoties, lai vismaz kāds labums. Un jāpalasa kāda Šmida eseja - varbūt radīsies kāda gudra doma un iepatiksies būt te.