Ikvakara niknums nāk virsū. Varbūt pati esmu vainīga - es zināju, ka lietas, kuras manā galvā ir kā lielie bubuļi, nevajag kustināt un atkal speciāli par tām sākt domāt. Bet nu jau vairs neko - bū.
Jāturpina laikam nerunāt - izdodas diezgan labi. Tikai drusku mulstu un galvenais nepadoties vājumam - es zinu, ka neesmu jau nekāda mīkstā.
Bet mana meitene reizēm tomēr mēdz būt atkal tikpat forša. Šodien tas atkal bija labi,mhm. Bet varbūt es vienkārši sāku pierast pie viņa.