Brīnos un brīnos par to mazo,mello dzīvnieciņu.
Šodien sanāca nejēdzīga nīkšana gandrīz 3 stundu garumā pa stalli. Aiz neko-darīt,domāju,izvedīšu ārā pirms treniņa sniegu paēst. Nu neko-mierīgi aizstaigājām līdz smilšu laukumam,paurķējās lēnā garā pa sniegu... njā,un tad nācās iet atpakaļ,jo pēkšņi puisītim širmītis aizvērās - gandrīz nobradāja mani + kordas galā nācās kādu brītiņu wilkties līdz pa ledu [PD,uz kājām]. Negribējās riskēt ar dzīvību.
Pirms treniņa,loģiski nācās izkordot tā pakrietnāk,lai izlēkājas un izārdās savā nodabā. Tālāk jau bija ok - baigi labi palecāmies. Un atkal nācās brīnīties un domāt - kā tas mazais lopiņš vispār var palekt. Šodien lecām sistēmu [stāvais - temps - okseris]. Beigās stāvais bija apm. 115 cm un okseris ap 130 cm - nelikās,ka Čūbim baigo piepūli tas sagādātu. Brīnos un brīnos,kā tās mazās,līkās kājeles vispār spēj ar mani mugurā palekt. Zili brīnumi!