nedaudz pofigisms iestājies.

Reiz sirmā senatnē bijis tā,ka latvietis varējis izpūst,ko vien sirds vēlējusies. Ja sirds iekārojusi kādu sēnīti,tad viņš izpūtis mākoņus,mākoņi izlaistījuši lietu, lietus izaudzējis sēni, un pēc brīža kārotā sēne jau bijusi rokā. Ja latvietis gribējis, viņš varējis izpūst otru latvieti, bet izpūst pašu parastāko koku bijusi smiekla lieta.
Reiz pūšanas karstumā latvietis nez ko iedomājies un sadomājies, sapūties un pārpūties. Viņš savā pūšanas kārē solījies pasauli piepūst lielāku - sak,lai vairāk vietas kokiem, sēnēm un citiem latviešiem.
Pasaules izmērus mainīt latvietim tā arī neesot izdevies, turpretim latvieša pūšanas spējas dīvainā kārtā gājušas mazumā,un drīz viņš pat pašu parastāko mākoni nav spējis izpūst.
Taču no tālajiem laikiem,kad latvietis bijis visvarenais pūtējs,kaut kas palicis vēl šobaltdien. Tagad latvietis var izpūst pīlītes,kas arī nav tik maz,jo pīlīte ir trekns putniņš un garšas ziņā nemaz nav peļama. Tā nu cauru dienu un nakti latvietis pūš pīlītes,pats sevi iepriecina un citus neaizmirst.Pat mucā sēdot, viņš dažkārt pamanās izpūst pa kādai pīlītei. Tāda nu ir latvieša ikdiena-viena vienīga pīlīšu pūšana.