Plāns A: izmantot šādu necerētu veiksmi un veltīt papildus iegūtās stundas mācībām.
Plāns B: ieritināties zem segas un tomēr mēģināt iemigt, lai pamošanās plkst. 6:30 būtu kaut teorētiski iespējama.
Plāns C: piedzerties līdz nemaņai, neapmeklēt rītdienas obligātās lekcijas un seminārus un attiecīgi izkrist priekšmetu, atbrīvojot sevi no līdzīgas izcelsmes stresa radītām bezmiega naktīm tuvākajā nākotnē.
Ha, dažādas Plāna C cienīgas domas patiesībā mani nomoka diezgan bieži.
Kā lai zinu, ka šī mūžīgā cīņa un raušanās uz priekšu/augšu pretim attīstībai/izglītībai/karjerai/naudai ir īstais ceļš?
Kā lai zinu, ka atbilde nav hedoniskā attieksmē un bohēmiskā dzīvesveidā? Mm, tas būtu tik patīkami vienkārši.
Eh. Tāpat skaidri zinu, ka šādam variantam esmu par gļēvu un racionālu. Turklāt man sava dzīve laikam tomēr pārāk patīk, lai no tās labprātīgi atteiktos un tās vietā izvēlētos scenāriju, kas manī neieviestu pārliecību, ka tas ir augstākais punkts, kurā spēju uzrāpties.
Jāuzsmēkē un jāimplamentē Plāns B.