Un tā izrādījās taisnība - jebkāda veida uzmanība ir uzmanība.
|
Skatos pa logu un gaidu, kad kāds garāmgājējs abosrbēs krītošas lāstekas triecienu. |
Ir izdevies uz brīdi izslēgt mācību stresu, fantastiska sajūta. Un lietas atkal ir pa vecam. Labā nozīmē. |
Keeping Doors Open: The Effect of Unavailability on Incentives to Keep Options Viable
Bļin. |
Gara diena. Neizmērojams pārgurums. Aizmigt nevaru. Normāli? Diez vai. Plāns A: izmantot šādu necerētu veiksmi un veltīt papildus iegūtās stundas mācībām. Ha, dažādas Plāna C cienīgas domas patiesībā mani nomoka diezgan bieži. Eh. Tāpat skaidri zinu, ka šādam variantam esmu par gļēvu un racionālu. Turklāt man sava dzīve laikam tomēr pārāk patīk, lai no tās labprātīgi atteiktos un tās vietā izvēlētos scenāriju, kas manī neieviestu pārliecību, ka tas ir augstākais punkts, kurā spēju uzrāpties. Jāuzsmēkē un jāimplamentē Plāns B. |
Redzot iecienītu Latvijas ziņu portālu pirmajās lapās tādus virsrakstus kā Vecāki sašutuši par bērndārznieku ēdiena atšķaidīšanu vai LNT veido šovu, kas būs līdzīgs “American Idol”, pārņem pilnīga bezcerība. Es ceru, ka jūs, ļaudis, lasāt arī īstas ziņas. t.i. jebko no economist.com līdz nytimes.com, kur atspoguļotajam ir arī jēga. Un kur pārsvarā viss (arī Latvija, starp citu) tiek saukts īstajos vārdos. Domā! Nu, vismaz pamēģini.
|
Vairs neprotu (jeb negribu prast) aizmigt bez viņa blakus. Pat vienu nakti izņēmuma gadījumā ne. |
Beidzot oficiāli ir DIRSĀ. |
Manu iecienīto Viesturdārza soliņu ir aizņēmusi sniegavīru ģimene. Un ķiršu tabaka bija ļoti noilgojusies pēc manis. |
All me.
|
This should do the trick. Aaand you're welcome. |
Sajūta, ka šodien pasaulei izslēgta skaņa. Jā, šis aukstums man patīk, ielās adekvāti maz cilvēku. Būs jādodas uz kādu jauku vietu palasīt. |
Pazūdiet, cilvēki, par kuriem domāt ir tik patīkami, bet labāk nevajadzētu! |
Gribu vienkārši būt blakus un teikt, ka viss būs kārtībā.
|
Kad pretīmnācēji uz mani īpaši bieži [at]skatās, mana pirmā doma ir, ka balsī runāju pati ar sevi un to neapzinos. Diezgan biedējoša doma. Tie dīvaiņi, kuri runā ar sevi sabiedriskajā transportā (ikviens kādu ir pieredzējis), to arī droši vien neapzinās. Un nav taču tā, ka līdzjūtīgie blakussēdētāji mēdz pieklājīgi piebikstīt un teikt: "Atvainojiet, vai Jūs apzinaties, ka šobrīd runājat ar sevi?". Nē, visi sēž un slepus klausās, un smīn. Sajukt prātā? Mazliet vilinoša doma, bet nē, paldies. Alternatīvās izmaksas šādai opcijai ir daudz par augstām. Un, ja arī tomēr, tad ne tik drīz. Vēl daudz jāmācās: Truly great madness cannot be achieved without significant intelligence. Henrik Tikkanen |
Nevaru pavēlēt savam prātam beigt klaiņot.
|
Ha, kā gribētos teikt, ka gaidu brīvlaiku! Bet tad Īstā mācīšanās tikai sāksies. Interesanti, cik vēl no Jums piektdienas vakarā ir pārāk noguruši, lai dotos izklaidēties? |
Kā lai zina, kur beidzas iegriba un sākas vēlme? Un kā lai zina, kur beidzas vēlme un sākas vajadzība? |
Sapņi kļūst aizvien drausmīgāki scenārijos, bet skaistāki scenogrāfiskā ziņā. Līdz šim labākais - karš 19.gs. beigās, visas korsetes un mežģīnes, un bezcerīgu mīļotā gaidīšanu mājās ieskaitot. Time travel, bļe. |
Gribu pretimnācējiem iet klāt un teikt, ka viņi ir skaisti. Amizanti, cik jaukas lietas var būt sociāli nepieņemamas. |