sapņu pils.

aizvien biežāk pēdējā laikā iznāk aizdomāties par mūsdienu cilvēku dzīvesstilu. par dotiem, bet nepildītiem solījumiem. par meliem. par to, ka viss iespējams būtu savādāk, ja vien...
ja vien mums netiktu līst svešu cilvēku dzīvēs. ja netiktu melot. ja netiktu krāpt.
es gribētu caur šo ierakstu vērsties pie dažiem saviem 'draugiem', un gribētu lūgt pasakaidrojumus, bet īstenībā es pat nezinu vai vēlētos dzirdēt atbildi. iespējams pareizāk būtu šos cilvēkus atstāt mierā, lai paši tiek galā ar savu sirdsapziņu un dzīvo laimīgi..

un ja kāds vēl uztraucas par mani, tad teikšu tā - ar mani viss ir kārtībā. mazliet nepieciešams laiks. ārsti mani salāpīs, atkal būšu uz kājām. nekur nepazudīšu. būšu stiprāka. asāka, nobružātāka. ar lielāku dzīves pieredzi. ar mazliet nopietnāku acu skatienu, bet visā visumā tā pati vien būšu.
tas pats trakais, ķertais skuķis, kurš reizēm nogāž podus un pēc tam grauž nagus. tā pati mājsaimniece, kas vienmēr jūs laipni gaida ciemos. tas pats dabas bērns, kuram vajag brīvību un kurš necieš ierobežojumus. tā pati atkarīgā, kura atkarīga no kopīgiem smiekliem, kopīgiem piedzīvojumiem, no kopābūšanas. tā pati mamma, kura rūpējas par visiem.
tā pati Elīna, visforšākā Elīna!