sapņu pils.

es varētu stundām staigāt pa pilsētas nomales mazajām ieliņām un vērot kā snieg.. vēlams puskrēslā, tā lai sniegpārslas dejo laternu gaismā.. un man pa rokai noteikti būtu mana mazā melnā grāmatiņa un zīmulis. parasts pelēks zīmulis.
un pēc tam es padalītos ar jums. izstāstītu savas domas, savas sajūtas.. izkratītu dvēseli.
vai man tikai liekas, vai arī es tomēr sāku mazliet pārvērsties par egoistisku stervu?