Life is what you are making - briesmas draud visiem

zinu jau zinu, ka šodien rakstu otro reizi, bet, kas notiek manā galvā, to es nezinu. izklausās slimi, bet man vienkārši ir dīvainas sajūtas. atkal zvanīja mamma, kas mani centās pamācīt, kā ekonomēt naudu un visādi citādi, kā rūta saka, pasargāt no visām pasaules nelaimēm. protams, vēl mazliet paskaloja smadzenes par dzīvošanu utt. es tikai pateicu, lai neskalo man un ģirtam smadzenes, un tas beidzās ar to, ka viņa vairs nezvanīs, lai zvanu pati, ja man kādreiz vispār kaut ko savajagas. piezvanīju rūtai, mazliet parunājām, man viņas sasodīti pietrūkst, man reizēm ir sajūta, ka viss ir citādi, bet viņa ir mans tuvākais cilvēks, nu cauri visām ellēm un visām septītajām debesīm. man gribas tevi satikt arvien biežāk un biežāk, tāpēc arī savā ziņā ir kā ir ar to jauno gadu, lai gan pilnīgi godīgi varu pateikt, ka mani priecē arī doma par sagaidīšanu kopā ar ģirtu un salūtu ar viņa ģimenes locekļiem. es viņu mīlu un saku to pavisam no sirds. bet. es katru dienu pamostos viņam blakām, mēs katru dienu pusdienojam kopā, mēs esam tik tuvi, cik vien var būt un mums viss ir lieliski, mēs aizmiegam kopā. bet pa dienu viņš strādā, protams, tas ir ideāli šajā laikā un man pavisam drīz sāksies skola. arī es pa dienām būšu aizņemta un man nebūs laika skatīties pilnu māju un simpsonus un tad vienkārši pusotru stundu gulēt. bet pagaidām šāda ir jau trešās dienas rutīna. jā, skatos pilnu māju un atceros bērnību, kā ar šo seriālu ilgu laiku fanoju par māsām olsenām. visas viņu filmas un seriālus man vajadzēja, bet tolaik skatoties man arī emocijas bija citādākas, pašlaik tai filmai, manuprāt, kaut kas ir zudis, bet man patīk tāpat un mazā stefānija tagad liekas daudz, daudz un vairāk piemīlīgāka. pēc sarunas ar mammu un rūtu man prātā ienāca piezvanīt sandrai, kamēr iešu uzpīpēt, bet telefons lādējās un to līdzi ņemt nebija jēgas, vienkārši aizgāju un uzpīpēju, aiz garlaicības un patīkamas, iespējams, nekā nedarīšanas es vienkārši internetā uzgāju, ka viņai ir grāmata par viņas dzīvi sākot ar pilnu māju, tālāk par koledžu, divām laulībām un trīs meitām, visam pa vidu jau no tīņa gadiem atkarību no alkohola un narkotikām. es palasīju tik, cik google books bija pieejams, izrādās, ka viss seriāls, kas mums visiem tā patīk, bijušas sasodītas mocības un ceļš uz elli. jau tad nebija bērnības, slimai jāstrādā, skolā apsmej, pirmais skūpsts kameras priekšā ar svešinieku nevis tā pa īstam utt. kā tas sasaucas ar mani? nu it kā nekā, vienkārši aizgrāba. bet tas, ka es mīlu ģirtu nenozīmē, ka es nemīlu savu ģimeni tādu, kāda tā ir, man pietrūkst māju, jo tur ir manas mājas bijušas 19 gadus, tur ir bezrūpība, jā, dusmas, ne uzpīpēt, kad gribas, un reizēm piekasās pie pilnīgi visa, kas tiešām sasodīti kretinē, bet es vienalga mīlu to visu, es mīlu savu ģimeni un mammu un es mīlu arī jelgavu, lai gan varu droši teikt, ka mīlu valmieru ļoti, ļoti tāpat. es priecājos, ka esmu šeit, bet man liekas, ka tik daudz kas ir zaudēts. man vakar uzrakstīja matīss no uk un visas vecās atmiņas un joki, joki par manu tēti utt. par evelīnu. man gribas aiziet uz klubu, dejot, iedzert, bet ne jau piedzerties, bet iedzert diezgan, es nezinu, varbūt, ka pat piedzerties, man gribas kaut ko traku un spontānu, ārā no rutīnas, man gribas vairāk cilvēku sev apkārt. man gribas socializēties ar vēl un vēl cilvēkiem, protams, es gribu būt divatā ar ģirtu, tiešām gribu, es dievinu tos mirkļus, viņa pieskārienus un silto elpu sev uz pleciem, viņa skatienu, kad viņam ir labi, es esmu liela meitene, es gribu viņu apprecēt un divus skaistus bērnus, bet es nezinu, man gribas vēl kaut ko. vēl kaut ko, kas man liek skumt, jo es nezinu vai arī baidos zināt, ko tieši es tagad gribu. es esmu laimīga ar viņu. bet es laikam kaut ko gribu par daudz. vai arī, kad esmu viena kojās, es jūtos vientuļi, jo apzinos, ka nesatieku savus vecos draugus, neapmeklēju savas vecās vietas ar miljons atmiņām un savu ģimeni drīz gada laikā varēšu uz pirkstiem saskaitīt, cik reizes satieku.

Garastāvoklis:: depressed