Life is what you are making - ass prāts kā žilete

šodien tā dīvaini.. ieiet skolā, nokārtot visas manas un mihaela, cik nu manas, saistības ar skolu. saņemt diplomu, sēžot zālē tā, kā nepiederētu pie klases, jo kauns un tāda kā netīrības sajūta. un tomēr priekšā ejot saņēmu sevi rokās un pat dzirdēju aplausus, kas nezinu, cik nu bija pelnīti gan rezultātu, gan manas attieksmes dēļ. es reāli saņēmu atbalstu no savām favorītēm S un Ķ, kas mani tā kā ieveda tālākajā dienas daļā kā cilvēku ne lupatu, jo vispār man ar pašapziņu tā slikti nav gājis nekad, tikai tā reizēm, šī ir viena no tām. bet atbalsts man bija vajadzīgs un galvenais - tieši no viņām. divi cērtami koki vienā dienā - atkal banka, un mani apkalpo tas pats simpātiskais vīrietis un masāža, kur vismaz kāds bija manā vecumā nevis apmēram, bet nu tieši. es jūtos laimīga tāpat, jo tā ir jābūt, esmu mīlēta tāpat, vienīgais... man ļoti gribas pirmdienu, lai aizbrauktu, visu "izošņātu" pati kā saka. bet pirms tam... rītā visi dokumenti ir jāsaved kārtībā, visas anketas, foto, portfolio utt.. nedomāju, ka iestāšanās augstskolā ir tāds murgs, tas prasa tik daudz, ne tikai to, ka visu gadu mācies un raksti tos samudžinātos eksāmenus, vēl papildus pūles, lai jau smeļas pāri. toties pēc tam būs tā labā darba padarītā sajūtiņa.. un tad jau piektdiena, masāža + jana, jēkabpils, atkal jēkabpils, atkal jēkabpils un mājas un rēali pirmdiena man neliekas ceļojums uz vidzemi, bet ceļojums uz kādu pasaku zemi, kas ir pati pilnība. nolija tāds lietus kā filmās, tagad varētu uzpīpēt un pa mierīgo, lai gan šis vakars man liek justies, ka es negribu neko pa mierīgo. nē, rītā jāsaved kārtībā viss valmierai, laikam tomēr pieturēšos pie šī pirms ķeru telefonu, lai zvanītu matīsam. esmu pabeigusi vidusskolu! urā un kartē esmu adresējusies kā vidzemes augstskolas pirmā kursa studente - topošā žurnāliste. brūka mana favorīte pagaidām