Noun: flapdoodle
Usage: N. American
(informal) statements or beliefs that are untrue or make no sense
Mēs visi esam eksperti. Apciemojot māmiņu, uz kafijas galdiņa ieraudzīju žurnālu "Citāda Pasaule" un aiz garlaicības sāku šķirstīt. Žurnāls nodarbojas ar visādu paranormālu un, biežāk, paranenormālu parādību apskati, un pa ceļam mēdz piedāvāt arī, maigi izsakoties, alternatīvus skaidrojumus tīri pierastām lietām, balstoties uz līdzīgi alternatīvu (atkal maigi) ekspertu viedokļiem. Uzmanību īpaši piesaistīja raksts "Nāves Punkti", kas skaidro tā sauktos melnos punktus (i.e. vietas, kur bieži notiek avārijas) uz LV ceļiem. Numura tēma, kā nekā.
Ievadrindkopas pēdējais teikums ir daudzsološs:
"Parādības pētnieku domas dalās, taču lielākā daļa speciālistu uzskata, ka melno punktu rašanās skaidrojama ar labi zināmiem iemesliem."
Tātad pretstatā tai speciālistu minoritātei, kas uzskata, ka parādība skaidrojama ar slikti zināmiem iemesliem. Lai nu kā, vēlos nest savu artavu parādības izpētē kā flepdüdlinga (skat. augšā) superspeciāleksperts.
Citēšu no raksta un sniegšu komentāru.
Izlaidīsim raksta sākumdaļu, kur aptaujāti Pauls Timrots un Latvijas Valsts ceļu amatpersona. Teikšu vien, ka abi norāda uz visnotaļ saprātīgiem, racionāliem skaidrojumiem, taču, konfrontēti ar jautājumu "Vai tā var izskaidrot pilnīgi visus melnos punktus?" tikpat saprātīgi atzīst, ka tomēr ne, tātad raksts var turpināties. Take a sharp left to Crazytown.
Dziednieks Juris Kraucis fenomenu skaidro ar līķīšiem:
"Sevišķi uzmanīgiem jābūt karā kritušo apbedījuma vietās. Ja cilvēks traģiski gājis bojā pāragrā nāvē, viņa nāves vietā paliek spēcīgs starojums, kas vēlāk var sagādāt dažādas nepatikšanas."
Nu ok. Īpaši nepūloties premisi tālāk saistīt tieši ar melnajiem punktiem, Juris tomēr neatstāj savu apgalvojumu nepamatotu un pastāsta mums par 'dažādajām nepatikšanām':
"Piemēram, reiz mana sieva ar vecāko puiku [Ķemeros] sēņoja ceļa vienā pusē, bet pēc kāda laika atradās ceļa otrā pusē, lai gan nebija šķērsojuši lielo šoseju. Domājiet paši, kā tas bija iespējams."
Thanks for sharing, Juri. This proves everything. Es vēlētos, lai katrs, kurš lasa šo rakstu, tiešām 30 sekundes padomā pats, kā tas bija iespējams. Mana versija: Krauču ģimenē īsti labi nepazīst sēnes. Ēdot visas pēc kārtas, ne tikai ceļa otrā pusē vien var attapties. Smagākos gadījumos var attapties uz pseidozinātniska žurnāla vāka. Domājiet paši, kā tas iespējams.
Es ceru, ka jums tas šķita alternatīvi, jo kļūst alternatīvāk. Enter "zemes starojumu pētnieks" Jēkabs Janševskis. Viņa skaidrojums parādībai ir jau gandrīz metaalternatīvs un, jāatzīst, noķēra mani nesagatavotu. Proti,
"Šādi punkti bieži atrodas kādus 25 km aiz labām ēstuvēm. Cilvēks ir paēdis, viņam uznāk miegs, zūd uzmanība."
Ko jūs sakāt? Jūs gaidījāt kaut ko par zemes starojumiem? Hahā, še jums. Ēst vajag mazāk, yo.
Bet nu ok, neņemot vērā Jēkaba ekspertīzes lauciņa neparasto plašumu, skaidrojums savā būtībā nav pilnībā implausible. Pārēšanās traucē koncentrēties, tam es spēju piekrist. Taču cik ļoti traucē, Jēkab?
"[..] šoferim gandrīz vai drošāk ir iedzert šņabi nekā pieēsties."
Jo draugi draugiem neļauj ēst pie stūres. Ja dikti sagribas, iešauj drusku šņabīti un miers. Mani mazliet mulsina fakts, ka Jēkabs Janševskis vēl ir dzīvs.
Māmiņa Jūrmalā slēpj savu konjaku aiz svētbildes. Kad nolikšu tiesības un sēdīšos pie stūres, ņemšu līdzi abus, un melnie punkti? Kādi tad tur vairs melnie punkti.
Sun, Jul. 3rd, 2011, 03:25 pm
Citāda Pasaule
Sat, Jul. 2nd, 2011, 11:25 pm
Nu tad sāksim. Definīcijas.
Noun: quale (pl. qualia)
(philosophy) an ineffable conscious experience, as distinct from any physical or computational process
So, visiem ir blogi, tāpēc tagad arī man būs blogs. Tas sastāvēs no lietām, kas mani satrauc, sajūsmina, biedē, vai arī gluži vienkārši dara domīgu. Būs gan manas personīgās izjūtas, gan idejas un spriedumi, kas vērtējami ārpus personības ietvariem.
01:16, sestdienas rīts. Sēžam kanālmalā, risinās intensīva diskusija par tēmu 'vai rakstīt blogu, sēžot draugu kompānijā, ir normāli'.
- "Visprecīzākā doma ir tad, kad tev viņa ir, pēc tam tu viņu pielāgo."
- " Pielāgo - tā ir tava interpretācija."
[..]
- "Grāmatu, blogu un īsziņu nevar salīdzināt"
- "Laikam novirzījāmies no sākumtēmas..."
Nepiedalos. Katrā ziņā, šis būs reāli jautri.
01:30, es nepatīku Ievai, kad es rakstu blogu. Ir cilvēki, kas vienkārši runā sūdu. "Ja tev nav ienaidnieku, tev nav rakstura." The fuck does that even mean? 1) Sevi (raksturu) definēt kā pretstatu citiem (caur "ienaidniekiem") ir pārāk viegli un divtik stulbi, 2) Ja tev nav rakstura, tavi ienaidnieki būs cilvēki, kuriem ir, 3) Cilvēki ar raksturu, whatever that means, nereti spēj adekvāti sociāli manevrēt, lieki neantagonizējot citus, tādējādi neradot sev ienaidniekus. Ja tev nav ienaidnieku, tu neesi kretīns - atbilstošāk. Oriģinālais teikums - pārāk episks, lai uztvertu nopietni pat, ja būtu patiess.
02:26, Z lepni saka, ka jūtas stereotipisks un min progresu caur dažādiem stereotipiem. Atbildu, ka vēlos, kaut man būtu tā. Stereotipi reizēm ir pozitīvi. Ja cilvēks spēj sajusties stereotipisks, tas liek justies mazāk vientuļam un piešķir grupas izjūtu, dod principus un vadlīnijas, pēc kā eksistēt. It kā pierasts domāt par stereotipiem kā stereotipizētajām grupām kaitīgiem un visiem spēkiem apkarojamiem, taču mēdzam piemirst, ka stereotipi var kalpot arī kā vēlamās uzvedības kodekss, kā rokasgrāmata eksistencei grupas ietvaros. Cilvēki paši pusapzināti stereotipizētās īpašības piekopj un praktizē, lietojot stereotipus kā šortkatus ne vien citu, bet arī sevis definēšanai. Tā ar visiem 'labels' - kamēr es esmu vienkārši un galvenokārt hipsteris, man nav jāsatraucas par to, vai es esmu arī kaut kādā veidā vērtīgs, patīkams vai vismaz citiem interesants. Laiks, kas pavadīts, saucot "Es esmu latvietis!" ir laiks, kas nav jātērē, vērtējot savu patieso pienesumu sabiedrībai.
Un tāpēc arī, ar neizprotamu lepnumu sakot "es šobrīd esmu tas brits, kas strādā desmit stundas dienā un tad piedzeras", tev nav jādomā par savas eksistences jēgu un to, vai tava dzīve gadījumā nav sūds. Ietaupītās minūtes izmantosim, lai noslīpētu vēl trīs tukšus teikumus pēc formulas "Ja tev nav [episka huiņa], tev nav arī [episka huiņa]" un re, esam sevi definējuši, priekā!
Pirmie kucēni jāslīcina.
Bohēmiskie draugi, sakiet man, ja es rakstu sūdu.
(philosophy) an ineffable conscious experience, as distinct from any physical or computational process
So, visiem ir blogi, tāpēc tagad arī man būs blogs. Tas sastāvēs no lietām, kas mani satrauc, sajūsmina, biedē, vai arī gluži vienkārši dara domīgu. Būs gan manas personīgās izjūtas, gan idejas un spriedumi, kas vērtējami ārpus personības ietvariem.
01:16, sestdienas rīts. Sēžam kanālmalā, risinās intensīva diskusija par tēmu 'vai rakstīt blogu, sēžot draugu kompānijā, ir normāli'.
- "Visprecīzākā doma ir tad, kad tev viņa ir, pēc tam tu viņu pielāgo."
- " Pielāgo - tā ir tava interpretācija."
[..]
- "Grāmatu, blogu un īsziņu nevar salīdzināt"
- "Laikam novirzījāmies no sākumtēmas..."
Nepiedalos. Katrā ziņā, šis būs reāli jautri.
01:30, es nepatīku Ievai, kad es rakstu blogu. Ir cilvēki, kas vienkārši runā sūdu. "Ja tev nav ienaidnieku, tev nav rakstura." The fuck does that even mean? 1) Sevi (raksturu) definēt kā pretstatu citiem (caur "ienaidniekiem") ir pārāk viegli un divtik stulbi, 2) Ja tev nav rakstura, tavi ienaidnieki būs cilvēki, kuriem ir, 3) Cilvēki ar raksturu, whatever that means, nereti spēj adekvāti sociāli manevrēt, lieki neantagonizējot citus, tādējādi neradot sev ienaidniekus. Ja tev nav ienaidnieku, tu neesi kretīns - atbilstošāk. Oriģinālais teikums - pārāk episks, lai uztvertu nopietni pat, ja būtu patiess.
02:26, Z lepni saka, ka jūtas stereotipisks un min progresu caur dažādiem stereotipiem. Atbildu, ka vēlos, kaut man būtu tā. Stereotipi reizēm ir pozitīvi. Ja cilvēks spēj sajusties stereotipisks, tas liek justies mazāk vientuļam un piešķir grupas izjūtu, dod principus un vadlīnijas, pēc kā eksistēt. It kā pierasts domāt par stereotipiem kā stereotipizētajām grupām kaitīgiem un visiem spēkiem apkarojamiem, taču mēdzam piemirst, ka stereotipi var kalpot arī kā vēlamās uzvedības kodekss, kā rokasgrāmata eksistencei grupas ietvaros. Cilvēki paši pusapzināti stereotipizētās īpašības piekopj un praktizē, lietojot stereotipus kā šortkatus ne vien citu, bet arī sevis definēšanai. Tā ar visiem 'labels' - kamēr es esmu vienkārši un galvenokārt hipsteris, man nav jāsatraucas par to, vai es esmu arī kaut kādā veidā vērtīgs, patīkams vai vismaz citiem interesants. Laiks, kas pavadīts, saucot "Es esmu latvietis!" ir laiks, kas nav jātērē, vērtējot savu patieso pienesumu sabiedrībai.
Un tāpēc arī, ar neizprotamu lepnumu sakot "es šobrīd esmu tas brits, kas strādā desmit stundas dienā un tad piedzeras", tev nav jādomā par savas eksistences jēgu un to, vai tava dzīve gadījumā nav sūds. Ietaupītās minūtes izmantosim, lai noslīpētu vēl trīs tukšus teikumus pēc formulas "Ja tev nav [episka huiņa], tev nav arī [episka huiņa]" un re, esam sevi definējuši, priekā!
Pirmie kucēni jāslīcina.
Bohēmiskie draugi, sakiet man, ja es rakstu sūdu.
Current Mood: 
tired
tired