Pirmo reizi es vakar kādam pastāstīju visu, nevis pa gabaliņam, bet aptuveni visu vienā lielā gabalā [ paldies, Annij, ka uzklausīji. ], tas jau bija gana dīvaini, lai nakti nodefinētu par dīvainu..

Tās īsziņas.
Ar visiem trim cilvēkiem, ar kuriem es sarakstījos pirmo reizi.
Tās visas [ tieši nakts ] ir *domā* es nevaru atrast vārdu, kas spētu to raksturot, bet bija gan labi, tiešām :D

Vispār pēc tā visa sava sviesta pastāstīšanas kādam es jūtos tā, it kā tas būtu jau krietni mazāks sviests, vakar jau pat bija sajūta, ka es es tikšu pāri. Šodien es atkal jūtos mazliet par vāju, lai tiktu tam pāri, bet tas ir šodien. Es esmu spērusi maziņu solīti tālāk no viņas un tuvāk savai iekšējai uzvarai.. Varbūt es iemācīšos ne tikai spert neveiklus solīšus, bet arī iet un pat skriet. Skriet tālāk. Lai gan atkal šobrīd to rakstot iekšā protestā balss, kura saka, ka man nav jācenšās aizbēgt, labāk, lai es palieku un cenšos veikt šo nelielo posmiņu, kas mūs šķir. Jo posmiņš pie viņas ir mazāks, nekā posms no viņas, taču pastāv arī iespēja, ka posmiņu pie viņas es nekad neveikšu, jo tas ir maziņš, taču ar dažādiem šķēršļiem un labirintiem, no viņas ir taisns ceļš, pat bez pakalniņiem, vienkārši taisns un garš ceļš.

Es vienmēr izvēlos grūtāko, lai interesantāk, bet es nezinu, vai šoreiz man atkal būtu tas jādara!?

Labi, ka mērķis ir grūti aizsniedzams, bet vai labi arī tad, ja viņš ir vispār neaizsniedzams?