Man mīlestība ir mirklis. Tā nav tāda, par kuru stāsta grāmatās un kā to definē slavenākie filozofi, man tā ir vienkārši mirklis, mirkļa izjūta, ļoti spēcīga izjūta, pati spēcīgākā izjūta, skaistākā vai postošākā.. Un nepareizākais ir tas, ka es cenšos to mirkli notvert un paildzināt, to nevar paildzināt, tas vienkārši ir un tad tam seko citi mirkļi un mīlestības mirklis paliek pagātnē, to nav iespējams nest uz priekšu vai paildzināt. Un tagad ir mirklis, kad es mīlu. Drīzāk postoši, nekā skaisti, bet ir šis mirklis, ir šī izjūta un nav iespējams to pavēstīt tam otram, vismaz es neprotu to izdarīt un laikam labāk, lai šoreiz tie paliek neizteiktie vārdi, neaizsūtītā emocijas un izjūtas. Gribas paņemt vienkārši aploksni, ielikt tur savu mīlestību un aizsūtīt tam cilvēka, bet man bail, ka viņš nesajutīs mīlestību, bet gan padomās, ka viņam tika atsūtīta vienkārši tukša aploksne.. Tagad es mīlu, es nezinu kā būs pēc tam, bet tagad tas ir neprāts.

Ir daži sapņi, kurus es gaidu vismazāk.
ir dažas atmiņas, kuras es vēlos vismazāk.