déjà vecu

Oetztal Alpi
8/13/12 11:45 am
Pirmo nedēļu pavadīju uz Kaunergrat kores kalnu ērgļa Benedikta (un nepacietīgā nacionālista Fibs) vadībā atsvaidzinot drošības un kāpšanas tehnikas klintīs ledājos, korēs, uz Via Ferrata un tamlīdzīgi. Sanāca pavairāk pakāpt klintīs, zaudēt ādu no pirkstu galiem un "saslimt" ar vēlmi turpmāk vairāk mēģināt kāpt ārpus zāles dabiskās klintīs.
Pēc tam, pērkonnegaisiem nemitīgi velkoties virs mūsu galvām, divatā pārgājām Mainzer Hohenweg. Tas bija normāls adrenalīna pasākums. Virs galvas draudošais zibens spērienu risks, laikā, kad atrodies uz stipri erodējošas kalnu kores, tās augstākajos punktos, normāli dzen uz priekšu. (Atmiņā pie tam vēl svaigs fakts par dienu atpakaļ zibens nosperto vīru uz blakus kores.) Pa ceļam nācās 2 stundas pazudēt vienkārši tāpēc, ka vide ir tā mainījusies, ka kartē atzīmēto (un ar vecvecām norādēm dabā atzīmēto ) ceļu vairs nevar iziet. Tur, kur agrāk bija masīvs ledājs ar sniegu, tagad nekā no tā nav, ir tikai mulda, kurā no 3 pusēm nepārtraukti krīt akmeņi - jāmeklē jauns ceļš. Visi gadiem atpakaļ ieskrūvētie āķi un drošinājumi ir jau iznīcināti, vai arī tā sarūsējuši, ka savu dzīvību tiem uzticēt ar ne pārāk gribējās. Katrā ziņā, plānotais "takas remonts" tur ir absolūti nepieciešams, ja takas uzturētāji vēlas, lai tā ir pieejama arī ļaudīm bez speciālā ekipējuma, ne tikai ekstrēma cienītājiem. Bet beigu beigās, negaisi mūs pasaudzēja un izgāza savu enerģiju blakus masīvos, un 11 stundu laikā kore bija pievarēta.
Tad atlika vēl pēdējais mērķis - Wildspitze. Kāpām no Ventner ielejas puses, kas bija interesanti. Ar stāvu ledus nogāzi, klinšu kāpšanu ar dzelšņiem un ledāju šķēršošanu. Kā jau zināms, iet divatā pāri "slēgtam" ledājam ir visai bīstama konstelācija. Ja mans sasaites biedrs iegāžās plaisā, tad man ar manu 20 kg mazāko svaru ir, pimkārt, jāiztur rāviens, un tad vienlaikus jātur viņa 75 kg un jābūvē izvilkšanas sistēma. Ehmm.. tur var paļauties tikai uz veiksmi (un varbūt sasaites virvē iesietiem bremžmezgliem). Bet veiksme bija mūsu pusē, neviens nekur nopietni neiekrita un Wilspitze tika "iekarota".
Atpakaļ Bavārijā, FW seniors izvilka no plaukta foto albūmu ar bildēm no Wildspitzes tūres 1962. gadā. Toreiz, tā bija ledus un sniega klāta virsotne, bet tagad pēdējie 100m ir plika klints.
0 teica Man ir ko teikt