déjà vecu

viss vainagojās ar
5/20/12 09:06 pm
to ka es aklā nakts tumsā pa zem kājām tikko apjaušamu skrejceļu slāju pāri izbijušam militārajam lidlaukam (par spīti visādām ar sarkanu apvilktām brīdinājuma zīmēm)
līdz nonācu visas Eiropas ugunsdzēsēju pasākumā. Simti, varbūt pat tūkstoši ugunsdzēsēju un glābēju vienā vietā, tā ka viss droši.
Viņus izklaidē dāžādi mākslinieki, kā piemēram džinsu miņukos tērptās Country Sisters no Čehijas.

Mani jau gaidīja kompānija- par manu namatēvu paraplānistu viss jau tā kā skaidrs, a bet otrs izrādījās R. Un R savukārt izrādās nodabrojas ar tādām lietām, ka kāpj pa kori Eigerā un brauc ar slēpēm no tā lejā (isumā pasākums ir tāds, ka mazākā kļūda un kirdik- lido slēpes vicinādams Eigeram gar ziemeļu ģīmi). Bet vispār darba laikā viņš ir privātais baņķieris un menedžē gadu desmitu laikā pagāto atpūtnieku ar čemodāniņiem savesto "melno" kapitālu. Nu un ziemā vēl uz pusslodzīti slēpošanas instruktors. Lūk R vispār ir tīri jauks un ballītes vidū pat atplauka un lūdza dejot. Prieks iepazīties tā teikt.

Ap 2:00 savācu visu savu iereibušo kompāniju, lai tik duj uz pēdējo nakts autobusu. Autobuss arī izrādījās ar izklaides elementiem. Devās nevis tur, kur tam pēc idejas jādodas, bet pa ceļam cilpoja uz vēl visādiem miestiem, kas normālo pusstundas braucienu pagarināja divreiz. Pats šoferis mētāja jociņus, ka tagad būšot tour around Switzerland, un mani dārgie biedri savā skaldošajā akcentā tik atkārtoja "das gibt ya net!!". Visas sirreālisma robežas tika pārsniegtas tajā brīdī, kad autobusu apstādināja trīs.... muzikanti ar mežragu un vēlāk izkāpa vietā, kur nav it nekā cita kā vien sliežu pārmijas.
Tad nu 3:00 beidzot tika sasniegtas pazīstamas vietas. Ejot mājup A pēkšņi ķer ar savu silto roku manējo un nesās skriet. Un tik skrien un man ar jāskrien. Pāri stāvām slidenām pļavām, pāri diviem elektriskajiem žogiem, pa kaut kādiem tumsā neredzamiem pakāpieniem. Izrādās kaut kāds šortkats, o bet tik precīzi un rūpīgi izvadīta pa to labirintu es tiku!
Skrējiena vidū šis vēl tā spēji apstājas un saka: "a tev atslēgas ir? man nav." Nu no viņa mājas.
Atslēgas man bija.
Un tad sākās naktstauriņa medības (jau divus vakarus pēc kārtas tie naktstauriņi A terorizē :)), kas kulminēja kombinācijā, kurā viņš tur pie griestiem piespiestu tējas krūzi, ar naktstauriņu tajā, un es rāpjos uz galda, lai ar reklāmas lapiņu to krātiņu, tā teikt, noslēgtu. 2 sekundes pēc triumfējošas naktstauriņa izvadīšanas pastaigā svaigā gaisā, tas veikli iespraucās atpakaļ istabā.
Pēc divām stundām es cēlos uz savu vilcienu, milaška A bija atlūzis pie sarkanās gaismas. Un sarkana gaisma klāja baltās kalnu virsotnes.
Līdz pēdējam līmējos vilcienam pie loga, lai tikai vēlreiz iezīmētu atmiņā tās kores.
0 teica Man ir ko teikt