- Talk to me
- 1/15/12 05:43 pm
- Šodien man pietrūka sociālu kontaktu.
Vienatnē staigāju pa auksto, bet rāmo un skaisto pilsētu un pie sevis domāju, nu kam lai uzzvana, kam lai uzzvana,
Galvā jau sastādīju sarakstiņu ar potenciālajiem sarunu biedriem, uzspiedu numuru telefonā, a še tev- kredīta it ne viens cents nav atlicis.
Tā arī nācās beigu beigās samierināties ar uzmaidīšanu kaut kādiem spāņiem parkā un mājās ar apvaicāšanos par slimā dzīvokļa biedra veselību.
Un vēl aizdomājos- cik drausmīgi sen es neesmu saņēmusi telefona zvanu no neviena drauga vai labas paziņas. Daudz daudz mēnešus, ka tik nav jau gados sakrājies.
Kāda, kas vienkārši gribētu parunāties, vai kopīgi iedzert tēju, vai klusējot pasēdēt parkā līdz paliek tumšs.
Tā ir ar tām biežajām dzīves vietas maiņām un on-line komunikācijas dominanci.
Bet šodien gan- varēja tak kāds izņēmuma kārtā uzzvanīt. - 2 teicaMan ir ko teikt
- 1/15/12 09:28 pm
-
zini, kaut kā tā ir... bet tie, kas reiz saņemas un piezvana paši, no tiem ir neizsakāms prieks dzirdēt, ka atcerējušies. Turpretim kaut kā dīvaina sajūta, ka tiem, kuriem ir personīgas sūtītas kartiņas, vairākreizes zvanīts, atstātas ziņas draugos, epastos , it kā labi draugi, tomēr mēnešiem nekādu ziņu.
- Piebilst
- 1/16/12 09:42 pm
-
nu lūk, tas "reizēm" man kaut kā vairs nenotiek, ja neskaita tos, kam ir pienākums zvanīt :)
- Piebilst