déjà vecu

relative reality
5/5/09 10:25 pm
Tas bija mega savāds stāvoklis, kad pēc 2 negulētām naktīm pēc kārtas pa tiešo no ballītes 5-os no rīta izgāju uz šosejas stopēt uz Berlīni. Mašīnā, lai neaizmigtu, sparīgi koncentrējos uz garām virs lauka lidojošu pīli, kuras ātrums neatpalika no mašīnas, precīzi laikā paspējām uz lidostu, aizlaidām līdz Stokholmai un tad visu dienu pavadīju stāvoklī, kas tuvāks miegam, ik pa laikam pamanoties aizsnausties dažādās neērtas vietās un pozās- mongoļu restorānā, krastmalā pie bļaustīgām kaijām, pie akmens lauvām vecpilsētā un uz siltiem saulē sakarsušiem klintsakmeņiem, dažādos transportos un veikalos. Bet es paguvu pamanīt, ka man patīk Stokholma, un, kad atgriezos Rīgā, atklāju, ka vairs nevaru pagrozīt kaklu, ceļi un augšstilbi ir vienos zilumos, mati savēlusīes neatmudžināmā ērkulī, un kopš tā visa es vēl nevaru īsti "atiet".
0 teica Man ir ko teikt