August 13th, 2011

• 8/13/11 02:26 pm
• Varētu jau paturēt sev personīgā noslēpumā, bet tomēr - nez kad mani dzīve vēl tur aizvedīs, bet varbūt kādam no jums gadās būt Francijas piekrastē
  jauka nostūra meklējumos. Tad atcerieties nosaukumu Plage de Bonaparte.
  Skaisti, tīri, pat gandrīz vai intīmi. Ūdens tik dzidrs, ka katru smilšgraudiņu starp pirkstiem ūdenī redz. Vislabāk- nepastāties galvenajā pludmalē, kurā nonāk caur tuneli klintīs, bet paiet tālāk uz kreiso pusi, kur slēpjas vēl viens smilšu pludmales ieloks, kas paisumā gan tiek atšķelts no izejas un tad ir vai nu jāgaida bēgums vai jāpeld, lai tiktu atpakaļ.
  
• 0 teicaMan ir ko teikt

• Identitātes jautājums
• 8/13/11 02:35 pm
• Pēdējā laikā šķiet latvijā tik daudz runā par aizbraucējiem. Gan ar neizpratni, gan ar nosodījumu un pat smagākiem apvainojumiem ("nodevēji"), gan ar pašironiju.
  Tad nu man ir jādomā, kā es jūtos kā "aizbraucēja" un vai es vispār jūtos kā aizbraucēja.
  Un vai manī ir jebkāda vainas apziņa? It nemaz. Un vai man liekas, ka palicēji ir tie, kas tiešām rūpējas par Latviju? It nemaz.
  Un vai man liekas, ka tiem, kas aizbrauc Latvija galīgi nerūp? It nemaz. Vai man liekas, ka aizbraucēji ir gļēvi?
  It nemaz, gluži otrādi- aizbraukt tā ir drosme. Tā ir drosme doties nezināmajā, drosme sākt visu no nulles, drosme būt vienam bez ģimenes, bez radu, draugu atbalsta, drosme būt arī situācijās kur uz tevi skatīsies no augšas, diskriminēs, kurās tu būsi nekas, tā ir liela uzņēmība un tas ir zināmu prasmju kopums, kas ir nepieciešams - spēja ielauzīties valodās, spēja veidot sociālos kontaktus jebkur tā ir tolerance un tā ir pazemība un spēja parādīt sevi profesionāli, lai nav jānododas tikai mazkvalificētiem darbiem, tā ir vitalitāte.
  
  Tādam jau pēc būtības klejotājam kā man aizbraukt - tas ir viegli, jo man vienmēr ir liela ziņkāre par to kas slēpjas aiz horizonta, bet lielai daļai cilvēku tas ir grūti vai pavisam neiespējami, jo tas ir kā sakņu izraušana. Mēs vienkārši esam dažādi, un katram ir absolūta izvēles brīvība, kā dzīvot - kā klejotājam vai kā nometniekam un kurā vietā apmesties. Kāpēc lai tā vispār būtu problēma? Kāpēc lai jebkura no šīm izvēlēm būtu jānosoda?
  
  Es šobrīd nekur neesmu vairāk kā Latvijā, jo galu galā man nav noteiktas dzīvesvietas. Bet, ja man jāatbild, kāda tad ir mana iekšējā identitāte, tad es visdrīzāk teiktu - es esmu no Eiropas.
  Katru reizi, kad atgriežos uz vecās labās Eiropas zemes, es zinu- esmu mājās, tādā ziņā, ka apkārt ir viegli uztverama mentalitāte un kultūra.
  
  Reiz es arī apmetīšos un tā būs vieta, kas būs harmoniska, atbildīs manai iekšējai būtībai un aicinājumam, tā būs vieta, kur es varēšu piepildīt savus sapņus un darboties tā, lai cilvēcei no tā ir kāds labums.
  Neatkarīgi no tā, kā to vietu sauc un kādā valodā tur ļaudis mēdz runāt vai kādā krāsā ir viņu āda, acis un mati.
  
• 17 teicaMan ir ko teikt