déjà vecu

4/20/07 03:32 pm
Ak šīs neizbēgamās nostaļģiskās skumjas, kas pārņem, atgriežoties ikdienas vienādajos maršrutos.

Kaut arī kalni šoreiz būs man likuši ziedot bišķiņu no mana ķermeņa, sagādājot darbiņu ķirurgam,
kaut arī šoreiz trakā sniega vētra komplektā ar stāvajām nogāzēm patērēja ne mazumu nervu šūnu
un brīžiem lika zust jebkādai ticībai (kas gan strauji atjaunojās jau nonākot koku zonā aiz 12.-tās pievarētās virsotnes),
es tomēr ilgojos būt vēju plosītajā teltī uz kores, strēbt kausēta sniega tēju un divatā sajūsmināties par dienas normā paredzēto šokolādes gabaliņu.

Grūti iedomāties, bet pat tik ļoti apdzīvotā vietā kā Japāna ir iespējams atrast tādas bezcilvēku vietas.
Japāna savulaik ir bijusi ļoti ļoti skaista sala.
0 teica Man ir ko teikt