In a sick way I want to thank you for holding my head up late at night
While I was busy waging wars on myself, you were trying to stop the fight
You never doubted my warped opinions on things like suicidal hate
You made me compliment myself when it was way too hard to take
So I’ll drive so fucking far away that I never cross your mind
And do whatever it takes in your heart to leave me behind
Hate me so you can finally see what`s good for you.
Vēlreiz un vēlreiz pārlasu šos vārdus atkal.Blue October izpildījumā tie ir brīnišķīgi.
Viss taču ir kārtībā,bet es tā neizturos.Manī tomēr paliek sajūta,ka tā nav.Droši vien no tās slavenās mušas izpūšu ziloni.Es nezinu.Es tiešām nezinu kā ir.
Vakar naktī domāju un secināju,ka es nostādu savus tuvākos [!!!] draugus augstāk,nekā savus vecākus.Varbūt tādēļ,ka vecāki spēj paši par sevi pastāvēt,bet draugiem var būt nepieciešama citu palīdzība.
Draugu ziņā es vienmēr esmu bijusi ļoti,ļoti emocionāla un tā tiešām arī ir,un tas pierādās dzīvē.Vienīgi man ir grūti izskaidrot,kādēļ tas tā ir.It kā jau bērnība man bija skaista - ar Artūru nodedzinājām šķūni viņa laukos,ar puikām pīpējām salmus un tēlojām,ka tās ir cigaretes,spērām no skapja augšas konfektes un tēlojām Motopeles.Man bija bērnība ar draugiem un visu,kas nāk līdz ar bērnību.Arī skolas laikā par draugu trūkumu varu nesūdzēties.Un tomēr šodien es tos sargāju kā pašas dzīvību.Katru sīkumu pārdzīvoju kā lielu traģēdiju un kas ir zīmīgi - manī vienmēr rodas bailes,ka es draugus tūlīt pazaudēšu.Bet tam taču nav iemesla!Patiesībā,tas sākās līdz ar Līgas zaudēšanu.Iespējams,ka tādēļ es citurs sargāju vēl vairāk.Nē,es negribu ticēt,ka tas ir visa atrisinājums.Viens cilvēks nevar tā izmainīt manu turpmāko dzīvi,bet ja jau es esmu izmainījusi citu dzīves,tad kāds spēji izmainīt arī manējo.
Es esmu stipra meitene!Es tikšu galā!
While I was busy waging wars on myself, you were trying to stop the fight
You never doubted my warped opinions on things like suicidal hate
You made me compliment myself when it was way too hard to take
So I’ll drive so fucking far away that I never cross your mind
And do whatever it takes in your heart to leave me behind
Hate me so you can finally see what`s good for you.
Vēlreiz un vēlreiz pārlasu šos vārdus atkal.Blue October izpildījumā tie ir brīnišķīgi.
Viss taču ir kārtībā,bet es tā neizturos.Manī tomēr paliek sajūta,ka tā nav.Droši vien no tās slavenās mušas izpūšu ziloni.Es nezinu.Es tiešām nezinu kā ir.
Vakar naktī domāju un secināju,ka es nostādu savus tuvākos [!!!] draugus augstāk,nekā savus vecākus.Varbūt tādēļ,ka vecāki spēj paši par sevi pastāvēt,bet draugiem var būt nepieciešama citu palīdzība.
Draugu ziņā es vienmēr esmu bijusi ļoti,ļoti emocionāla un tā tiešām arī ir,un tas pierādās dzīvē.Vienīgi man ir grūti izskaidrot,kādēļ tas tā ir.It kā jau bērnība man bija skaista - ar Artūru nodedzinājām šķūni viņa laukos,ar puikām pīpējām salmus un tēlojām,ka tās ir cigaretes,spērām no skapja augšas konfektes un tēlojām Motopeles.Man bija bērnība ar draugiem un visu,kas nāk līdz ar bērnību.Arī skolas laikā par draugu trūkumu varu nesūdzēties.Un tomēr šodien es tos sargāju kā pašas dzīvību.Katru sīkumu pārdzīvoju kā lielu traģēdiju un kas ir zīmīgi - manī vienmēr rodas bailes,ka es draugus tūlīt pazaudēšu.Bet tam taču nav iemesla!Patiesībā,tas sākās līdz ar Līgas zaudēšanu.Iespējams,ka tādēļ es citurs sargāju vēl vairāk.Nē,es negribu ticēt,ka tas ir visa atrisinājums.Viens cilvēks nevar tā izmainīt manu turpmāko dzīvi,bet ja jau es esmu izmainījusi citu dzīves,tad kāds spēji izmainīt arī manējo.
Es esmu stipra meitene!Es tikšu galā!
Comments