apslāpētās sirdis

es esmu dusmīga uz Laumu!
un šoreiz nopietni.
man ir apnicis tas,ka viņa dara citiem sāpes.
cik tad man var sist,kniebt,skrāpēt un vēl kko citu darīt?
es vienmēr to noklusēju un neko nesaku,pretī arī nedodu,jo es tomēr nevaru pacelt roku un darīt sāpes saviem draugiem.un šodien es beidzot pateicu to,kas bija krājies manī tik ilgi.
"Vai tiešām tev cilvekeim ir noteikti jādara sāpes?"
beidzās tas viss ar to,ka es esmu egoiste.
tajā brīdī viņai ņēmu nost spilvenu.citā gadījumā tā būtu kā muļķošanās,bet tagad tas tika padarīts par nezin ko.
patiesība man ir pie vienas vietas!
tā klusēšana par sāpju nastu beidzot ir nost un ir jūtams atvieglojums,bet es šaubos,ka tas kko dos.


pēc šodienas spēles Mudītes vārdi - " tu nevari spēlēt ar sirdi un dvēseli,bet tu to gribi."
tas man sakāpināja emocijas.
man spēle beidzās ar asarām acīs.
bet tad visu apdomājot,secināju,ka tas nav domāts tik negatīvā noskaņā,kā es to esmu padarījusi vai man tā ir šķitis.
es vnk esmu pārāk īsa un pārāk lēna,tādēļ arī nesanāk tas,ko esmu iecerējusi.

šie vārdi man tik un tā paliks atmiņā.