apslāpētās sirdis

sāku ar Elīnu sarakstīties.
apmainījāmies ar teikumiem - kā iet?
tas viss panesās pie tā,kādas ir manas ikdienas,kādi darbi man nav jāveic,kur man tikai nav jābūt un kas man apkārt tikai nenotiek.
visi semināri,skola,treniņi,sēdes,Jaunais Līderis un tādi stafi.
tas viss beidzās ar to,ka saruna aizgāja tādās sliedēs,ka esmu aizņemta.
pastāstīu Elīnai par vakara pasaciņu Jelgavā,kad šausmīgi aizdomājos,ka esmu tik daudz agrābusies ar visādām lietām,ka neapzināti aizmirstu par sev svarīgām lietām - par draugiem.
tiem atliek maz laika.
bet nav taču tik traki,ne?
uz Cēsīm es reizi mēnesī mēdzu aizbraukt.ar viņiem tik un tā daudz kontaktējos caur netu.nu labi,pārsvarā ar Alexu :D bet ar Kārlīti arī pēdējā laikā daudz esam runājuši :)
skolu es tomēr vēl apmeklēju un tur satieku draugus.
treniņus es apmeklēju,tur es arī savējos satieku.
vienīgais,ka tagad sanāk atlikt spēli,kura ir rītdien pret 47.vsk.iztiks viņas bez manis.un zem šī teikuma nespēljas doma,ka bez manis viņas neko nevar izdarīt.
hm,ja man sports tā jau aizņēma ļoti daudz un tam tika veltīts ļoti daudz,tad kā ir tagad?tagad vispār draugiem nekas netiek veltīts?
bet tā taču nav!
vismaz man tā liekas.

es nezinu.
es ceru uz to,ka kādu dienu man to kāds no malas pateiks,jo es pati neredzu.
un es ceru,ka tad jau vairs nebūs par vēlu.