apslāpētās sirdis

nav labi.
psiholoģiskais brūk.
jau otro reizi es daru manis neietekmējušas rīcības.notiek kaut kas,ko es nekontrolēju ar prātu,bet ķermenis to dara.
man nesaprotamu iemeslu dēļ,es sāku klupt virsū Elīnai.
tajā reizē daudzi no manis negaidīja dažādas rīcības.
cilveks mijas ar vājprātu.
manī tiešam sāk ielausties vājprāts.

ārprāts.
vājprāts.
neprāts.

es jūtos kā slēgtā lokā.
tie cilveki,kuriem es jūtos piederīga,atrodas citur nevis man blakus.un vienīgais saziņas veids ir telefons vai internets.
Cēsis nav nekāds attālums.bet mana neprātīgā ierašanās vismaz reizi mēnesī,var sabojāt visu,kas līdz šim ir būvēts.visu,kas ir sargāts.un tie ir draugi.man pietiek tikai ar pilsētu.
cik gan reižu neesmu braukusi uz Cēsīm,nevienam par to nepasakot.cik gan daudz ir klaiņots apkārt pa ielām,pat aizbraukts līdz Priekuļiem un atstātas liecības par manu eksistenci.
tas ir tāpat kā brīži,kad tu vēlies,lai tev kāds būtu blakus.lai viņš vnk būtu.viņam nevajag neko sacīt,viņam nevajag atbildēt.viņam vnk ir jābūt.blakus.tā ir arī tagad.
ja kalns nenāk pie Muhameda,tad Muhameds ies pie kalna.
man vajag,lai pilsēta būtu man blakus.un tad par manu dzīvības sulu kļūst visas atmiņas,kuras klīst pa ielām.