Visa veida emociju gamma.
Brauciens pie Santas uz Jelgavu.
Jau dienas vidū jutu,ka nebūs labi.Mēģināju sev visu laiku iestāstīt,lai es tikai nesāku kašķēties un ar savu slikto garstāvokli neizbojāju citiem vakaru.
Spēlējām volejbolu.Spēlējām futbolu.Un braucām ar Santu uz veikalu,lai nopirktu papildus alkoholu.
Mani šis pasākums nesaistīja.Droši vien,ja es būtu izgulējusies,tad arī man aizietu visa jautrošanās,bet ne šoreiz.Tā jau gulēt aizgāju pirmā.Ap 12 naktī aizgāju un pamodos tikai nākamās dienas 13:00.
Alkohols tika lietots.
Tika pīpēta arī zālīte,bet atturējos no tās.Arī no parasto cigarešu pīpēšanas atteicos.
Es nevēlējos.Un šķiet,ka viņas to nesaprata.
"Maini savu attieksmi." /Lauma
"Tu visu laiku biji par zālītes pīpēšanu,bet tagad esi pret to" /Līga
"Lai jau viņa paliek pie saviem principiem." /Lauma
"Nu beidz,pati vainīga,ka nepīpēji." /Lauma
"Ja starp zālītes pīpētājiem ir kāds cilvēks,kurš nav pīpējis,tad viņš it kā atņem to zālītes efektu citiem.Viņš redz kādi paliek tie,kuri pīpēja un šāda veidā viņš tiem pīpētajiem liek aizdomāties,kādi viņi izskatās no malas.Pīpētaji saprot,ka ir appīpējušies un tādēļ neļauj zālītes efektam izpausties viņu ķermenī." /Līga
Ik pēc katra šāda izteiciena es izgāju no pirts ārā.Plašums bija liels,kurp doties,bet mani piesaistīja šūpoles un laipa.
Es klusēju.Šis nebija mans vakars.Un es nezinu,kur viņas izvilka ārā visas šitās domas,kuras izteica tajā vakarā par mani.Lai juau dirš!Es neklausos,bet tas nenozīmē,ka tas nepaliek iekšā sirdī.Pēc pēdejās reizes,kad bijām pie Santas Rīgā,ir mainījusies attieksme pret mani.Un diemžel uz to sliktāko pusi.
Lielāko daļu vakara pavadīju ārpus pirts,kur sēdeja viņas.Es nevēlējos tu iet un atgriezos es tikai tādēļ,ka biju ļoti,ļoti nosalusi un odu sakosta.
Kam gan citam lai es zvanu,ja ne Alexai?
Es nebiju tā apdzērusies,lai šī būtu no tām reizēm,kad es viņai zvanu,ja esmu nodzērusies un nesaprotu ko runāju.Šī nebija tāda reize.Es nezinu vai Alexa to saprata.
Pirmo reizi mūžā sakot vārdus "es gribu mājās",es nebiju domājusi savas īstās mājas.Sākumā es to varbūt nemaz nepiefiksēju,bet vēlāk secināju,ka tiešām nebiju domājusi savas mājas Salaspilī.Es gribēju uz Cēsīm.Galvā sēdeja jau doma,kā varētu ātrāk tikt uz Cēsīm.Ne jau tieši vakar kā tikt,bet gan kā tikt tuvākajā nedēļā uz turieni.Visas domas apstājās pie tā,ka Cēsis man būs pirmdiena,kad Līgai jābrauc mācīt vēsturi un piektdien,sestdien,kad Līgai ir izlaidums un es dienu ātrāk dodos turp.
Vakar iezagās skumjas.
Pārcilāju atmiņas un vēlējos teikt,ka mīlu,bet to noteikti nesaprastu.Visā vainotu alkoholu.Šķita,ka kavēju tikai laiku un garlaikoju.Var jau teikt,ka tā nebija,bet cilvēkeim tāds paradums ne vienmēr teikt tā,kā ir patiesībā.Un kas tās par šaubām tagad manī?
Nopūta.
Asara.
Es pirtī jau teicu pārējām - Auniem ir nepieciešama uzmanība.Un tā arī ir.
Man ir nepieciešamība būt pamanītai.
Atceros Kārļa vidusskolas direktora vārdus - lai jums būtu šī vajadzības sajūta,lai jums būtu sajūta,ka kādam esat vajadzīga.
Šobrīd man tādas sajūtas nav.No it neviena.Žēl.
Lasīju Alexas pēdejo dienasgrāmatas ierakstu.Tas manī raisīja greizsirdību.Un es nebaidos to atzīt un tā nosaukt.Asaras saskrēja acīs.
Agnes,kuš.
Gribu pabūt viena un gribu,lai kāds dažreiz arī pameklē.Kā reiz rakstīju savā profilā draugos - es nemēdzu pazust.Tikai piesieniet man pie rokas striķīti un striķīša otru galu pie savējās.
Grūtsirdība.
Es braukšu tur,kur mana sirds rod mieru un asaras var turpināt savu ceļu - uz Daugavu.
Šajā brīdī gribās,lai kāds apķer vai paķer aiz rokas,vai vnk palūdz,lai pasmaidu.
Brauciens pie Santas uz Jelgavu.
Jau dienas vidū jutu,ka nebūs labi.Mēģināju sev visu laiku iestāstīt,lai es tikai nesāku kašķēties un ar savu slikto garstāvokli neizbojāju citiem vakaru.
Spēlējām volejbolu.Spēlējām futbolu.Un braucām ar Santu uz veikalu,lai nopirktu papildus alkoholu.
Mani šis pasākums nesaistīja.Droši vien,ja es būtu izgulējusies,tad arī man aizietu visa jautrošanās,bet ne šoreiz.Tā jau gulēt aizgāju pirmā.Ap 12 naktī aizgāju un pamodos tikai nākamās dienas 13:00.
Alkohols tika lietots.
Tika pīpēta arī zālīte,bet atturējos no tās.Arī no parasto cigarešu pīpēšanas atteicos.
Es nevēlējos.Un šķiet,ka viņas to nesaprata.
"Maini savu attieksmi." /Lauma
"Tu visu laiku biji par zālītes pīpēšanu,bet tagad esi pret to" /Līga
"Lai jau viņa paliek pie saviem principiem." /Lauma
"Nu beidz,pati vainīga,ka nepīpēji." /Lauma
"Ja starp zālītes pīpētājiem ir kāds cilvēks,kurš nav pīpējis,tad viņš it kā atņem to zālītes efektu citiem.Viņš redz kādi paliek tie,kuri pīpēja un šāda veidā viņš tiem pīpētajiem liek aizdomāties,kādi viņi izskatās no malas.Pīpētaji saprot,ka ir appīpējušies un tādēļ neļauj zālītes efektam izpausties viņu ķermenī." /Līga
Ik pēc katra šāda izteiciena es izgāju no pirts ārā.Plašums bija liels,kurp doties,bet mani piesaistīja šūpoles un laipa.
Es klusēju.Šis nebija mans vakars.Un es nezinu,kur viņas izvilka ārā visas šitās domas,kuras izteica tajā vakarā par mani.Lai juau dirš!Es neklausos,bet tas nenozīmē,ka tas nepaliek iekšā sirdī.Pēc pēdejās reizes,kad bijām pie Santas Rīgā,ir mainījusies attieksme pret mani.Un diemžel uz to sliktāko pusi.
Lielāko daļu vakara pavadīju ārpus pirts,kur sēdeja viņas.Es nevēlējos tu iet un atgriezos es tikai tādēļ,ka biju ļoti,ļoti nosalusi un odu sakosta.
Kam gan citam lai es zvanu,ja ne Alexai?
Es nebiju tā apdzērusies,lai šī būtu no tām reizēm,kad es viņai zvanu,ja esmu nodzērusies un nesaprotu ko runāju.Šī nebija tāda reize.Es nezinu vai Alexa to saprata.
Pirmo reizi mūžā sakot vārdus "es gribu mājās",es nebiju domājusi savas īstās mājas.Sākumā es to varbūt nemaz nepiefiksēju,bet vēlāk secināju,ka tiešām nebiju domājusi savas mājas Salaspilī.Es gribēju uz Cēsīm.Galvā sēdeja jau doma,kā varētu ātrāk tikt uz Cēsīm.Ne jau tieši vakar kā tikt,bet gan kā tikt tuvākajā nedēļā uz turieni.Visas domas apstājās pie tā,ka Cēsis man būs pirmdiena,kad Līgai jābrauc mācīt vēsturi un piektdien,sestdien,kad Līgai ir izlaidums un es dienu ātrāk dodos turp.
Vakar iezagās skumjas.
Pārcilāju atmiņas un vēlējos teikt,ka mīlu,bet to noteikti nesaprastu.Visā vainotu alkoholu.Šķita,ka kavēju tikai laiku un garlaikoju.Var jau teikt,ka tā nebija,bet cilvēkeim tāds paradums ne vienmēr teikt tā,kā ir patiesībā.Un kas tās par šaubām tagad manī?
Nopūta.
Asara.
Es pirtī jau teicu pārējām - Auniem ir nepieciešama uzmanība.Un tā arī ir.
Man ir nepieciešamība būt pamanītai.
Atceros Kārļa vidusskolas direktora vārdus - lai jums būtu šī vajadzības sajūta,lai jums būtu sajūta,ka kādam esat vajadzīga.
Šobrīd man tādas sajūtas nav.No it neviena.Žēl.
Lasīju Alexas pēdejo dienasgrāmatas ierakstu.Tas manī raisīja greizsirdību.Un es nebaidos to atzīt un tā nosaukt.Asaras saskrēja acīs.
Agnes,kuš.
Gribu pabūt viena un gribu,lai kāds dažreiz arī pameklē.Kā reiz rakstīju savā profilā draugos - es nemēdzu pazust.Tikai piesieniet man pie rokas striķīti un striķīša otru galu pie savējās.
Grūtsirdība.
Es braukšu tur,kur mana sirds rod mieru un asaras var turpināt savu ceļu - uz Daugavu.
Šajā brīdī gribās,lai kāds apķer vai paķer aiz rokas,vai vnk palūdz,lai pasmaidu.