apslāpētās sirdis

uh!
skolas disco!
he...paliku uz pasākumu un sanāca palikt arī uz disko,bet ne jau tādēļ,lai pie tuc-tuc danci laistu :)
es biju DJ lomā iecelta :D
sākumā man bija jāuztaisa filma no skolas kamerām,bet ar failiem beigās kkas īsti nebija kārtībā un pēc 1h ņemšanās,to filmu neizdevās uztaisīt.
bet šī problēma tika atrisināta un vnk palaidām nofilmētos kadrus.
vakara diskotēkām pabiju DJ lomā,kas nebija nemaz tik viegli,jo mums nebija mūzikas.beigās caur dažādiem galiem tā mūzika tika savilkta kopā,bet švaki.
mana mūzika jau šitādiem cilvekiem nepatiks.
vienīgais,kas viņiem bija uz urrā,bija Explotion,kas visus uzreiz saviļņoja :D
tā viena raustīgā gaisma gan bija tik kkas.
es iziet cauri zālei nespēju,jo ir tāda sajūta,ka esi pamatīgi apkodies un planē cauri.
gaisma raustās tik strauji,ka acis nespēj safokusēt nākamo sekundi.
nu tad ir jājūt,to nevar izstāstīt.

pēc pasākuma ir manāms nogurums.
kājas sāp un vispār ir jāatpūšas.
es šodien tā arī nepaēdu,šitāda aizņemtība.

rītdien ir jābrauc uz Inčukalnu,kur notiks Ērika bēres.
negribu.

un man ir jāsavalda sava greizsirdība.
manī sāk darboties privātīpašnieciskums.

sapnī braucu ar pilnīgi sarūsējušu riteni.
viņš viss jau bija kļuvis brūns no tā,cik ļoti sarūsējis bija.
toties ripoja gan labi.
virzienu un mērķi neatceros,bet galvenais,ka braucu.
pirms tam es braucu kopā ar Līgas brāli un pašu Līgu mašīnā.
mēs apgāzāmies otrādi - kājām gaisā.tikai tādēļ,ka viens ritenis iebrauca taisnstūra beida grāvī un uzreiz sasvērāmies.
galvenais,ka apgāzāmies uz otru pusi,lai gan bija jākrīt iekšā grāvī.

citā nakts sapnī Edvards no RSD bija mans brālis!
mēs dzīvojām vienā mājā.gāju no vannasistabas līdz viņam cauri n-tajām durvīm.es vēl nesapratu,kādēļ ir vienā gaitenī vajadzīgas tik daudz starpdurvis,lai tikai tiktu līdz viņam.
es aizgāju pie viņa un pateicu,lai viņš vannasistabā neliek savas smaržas un odokolonus,jo tie var izlīt.teicu to tādēļ,ka viens jau nezin kādēļ bija izlijis pa visu vannasistabu.


***
laikam būs jāsāk aizdomāties,kādēļ es tik bieži sapņos redzu autoavārijas,kurās vēl pati arī esmu iesaistīta.

tas bija briesmīgi un vārdos neaprakstāmi.
tur viņš bija.
ieģērbts melnā uzvalkā,sakopts,ar baltu drānu aplikts,sveces apkārt zārkam un puķes ap to.apkārt pāris cilvēki,bēru vadītāja un vijolnieks.
es sākumā Ēriku nemaz nepazinu.
noliku ziedus pie viņa zārka.
es nespēju pat paskatīties uz viņu.man gribējās raudāt.
bēru ceremonijas vadītāja uzsāka savu runu.tā ilga apmēram 25 minūtes un tajā tika atspoguļots kāds Ēriks ir bijis ikdienā,kāds viņš bija cilvēks,ar ko nodarbojies un kā ir ritējusi viņa dzīve.
"Mīļajam Opapam"
tā bija rakstīts uz vainaga lentas.
visas ceremonijas laikā panesās tik lielas sirds sāpes.asaras spēja dedzināt aukstos vaigus.šajā brīdī nešķita svarīgi,ka kājas ir nosalušas,to visu aizēnoja pārdomas.
bēru laikā es atceros to viņa smaidu,kā viņš mani pieskatīja,kā mēs braucam uz Rīgas Centrāltirgu,kur es viņam pazudu.es pazudu un gāju vaicāt kādai tantei "Kur ir Ēriks?sakiet,kur ir Ēriks?" šī sieviete,protams,nezināja par kādu Ēriku es runāju.es biju tikusi no tirgus līdz tramvaja pieturai.pēc kāda laika viņš iznāca no tirgus un es viņu atradu,vai arī viņš atrada mani?
es atceros to vienu viņa fotogrāfiju,kur esam mēs - ome,Ēriks un es.kāds Ērikam ir neviltots smaids tajā bildē!viņš sēž dīvānā un tur mani,lai es nenokrītu,jo stāvu kājās.kāds viņam tur ir smaids! tajā dzīves pieredzējušajās acīs dega dzīvesprieks.
ar smaidu atceros to reizi,kad ome Ērikam dakšiņu iedūra rokā.tas nekas,ka tas bija no tīša prāta.
bija tik grūti valdīt asaras.
te es viņu redzu,guļam zārkā,tad vāks tiek aizvērts un viņš tiek guldīts zemes dzīlēs.
3 saujas virs viņa galvas.
1 sauja - atā,Ērik.
2 sauja,
3 sauja - atā,Ērik.
visvairāk es nožēloju to,ka es neatvadījos no viņa.es viņu nebiju tik sen redzējusi.es nebiju pie viņa aizbraukusi uz slimnīcu,kad viņš teju vai turējās pie dzīvības dzīslas.un pēdējo reizi,kad es viņu satiku,tad izejo pa durvīm,es neatvadījos. viņš piedos,es ceru.

jau tagad man bija tik slikti,kad zaudēju sev attālu radinieku.viņš man pat nebija īstens radinieks,bet man viņš bija kā onkulis.viņš visu manu bērnību bija mani audzinājis.man liekas,ka es nespēšu pārdzīvot kāda cita tuva cilvēka aiziešanu.jau tagad bija tik grūti saņemties,tad kā būs tad,kad pienāks manu mīļo laiks?

aizdomājos arī līdz tādām domām,kā kas būtu,ja es nomirtu? es iedomājos šo ainu.tā bija sāpīgāka par sāpīgu.mammas asaras,mammas izmisums un tēva asaru pilnās acis.visu tuvinieku asaru pilnās acis.klāt bija arī draugi,mana klase,komanda un varbūt pat kāds,kurš vnk ir velējies no manis atvadīties.
tik daudz cilvēku un tik daudz asaru.būtu maz vienaldzīgo.
bet es viņu sirdīs paliktu kā sargenģelis.
mirst tikai ķermenis,bet gars paliek.


lai Tev vieglas smiltis,Ērik.

Šī meitene nekur šodien neklaiņos,bet aizbrauks mājās,iedzers silto tēju,pagulēs.
*samīļo cieši,cieši,uzspiež buču uz vaiga.
[paldies,jūs esat pasūtījuši Alexu uz visu mūžu.Ja ir vēlme viņu redzēt Rīgā,tad atliek tikai paziņot un viņa ieradīsies] :)