apslāpētās sirdis

tas bija briesmīgi un vārdos neaprakstāmi.
tur viņš bija.
ieģērbts melnā uzvalkā,sakopts,ar baltu drānu aplikts,sveces apkārt zārkam un puķes ap to.apkārt pāris cilvēki,bēru vadītāja un vijolnieks.
es sākumā Ēriku nemaz nepazinu.
noliku ziedus pie viņa zārka.
es nespēju pat paskatīties uz viņu.man gribējās raudāt.
bēru ceremonijas vadītāja uzsāka savu runu.tā ilga apmēram 25 minūtes un tajā tika atspoguļots kāds Ēriks ir bijis ikdienā,kāds viņš bija cilvēks,ar ko nodarbojies un kā ir ritējusi viņa dzīve.
"Mīļajam Opapam"
tā bija rakstīts uz vainaga lentas.
visas ceremonijas laikā panesās tik lielas sirds sāpes.asaras spēja dedzināt aukstos vaigus.šajā brīdī nešķita svarīgi,ka kājas ir nosalušas,to visu aizēnoja pārdomas.
bēru laikā es atceros to viņa smaidu,kā viņš mani pieskatīja,kā mēs braucam uz Rīgas Centrāltirgu,kur es viņam pazudu.es pazudu un gāju vaicāt kādai tantei "Kur ir Ēriks?sakiet,kur ir Ēriks?" šī sieviete,protams,nezināja par kādu Ēriku es runāju.es biju tikusi no tirgus līdz tramvaja pieturai.pēc kāda laika viņš iznāca no tirgus un es viņu atradu,vai arī viņš atrada mani?
es atceros to vienu viņa fotogrāfiju,kur esam mēs - ome,Ēriks un es.kāds Ērikam ir neviltots smaids tajā bildē!viņš sēž dīvānā un tur mani,lai es nenokrītu,jo stāvu kājās.kāds viņam tur ir smaids! tajā dzīves pieredzējušajās acīs dega dzīvesprieks.
ar smaidu atceros to reizi,kad ome Ērikam dakšiņu iedūra rokā.tas nekas,ka tas bija no tīša prāta.
bija tik grūti valdīt asaras.
te es viņu redzu,guļam zārkā,tad vāks tiek aizvērts un viņš tiek guldīts zemes dzīlēs.
3 saujas virs viņa galvas.
1 sauja - atā,Ērik.
2 sauja,
3 sauja - atā,Ērik.
visvairāk es nožēloju to,ka es neatvadījos no viņa.es viņu nebiju tik sen redzējusi.es nebiju pie viņa aizbraukusi uz slimnīcu,kad viņš teju vai turējās pie dzīvības dzīslas.un pēdējo reizi,kad es viņu satiku,tad izejo pa durvīm,es neatvadījos. viņš piedos,es ceru.

jau tagad man bija tik slikti,kad zaudēju sev attālu radinieku.viņš man pat nebija īstens radinieks,bet man viņš bija kā onkulis.viņš visu manu bērnību bija mani audzinājis.man liekas,ka es nespēšu pārdzīvot kāda cita tuva cilvēka aiziešanu.jau tagad bija tik grūti saņemties,tad kā būs tad,kad pienāks manu mīļo laiks?

aizdomājos arī līdz tādām domām,kā kas būtu,ja es nomirtu? es iedomājos šo ainu.tā bija sāpīgāka par sāpīgu.mammas asaras,mammas izmisums un tēva asaru pilnās acis.visu tuvinieku asaru pilnās acis.klāt bija arī draugi,mana klase,komanda un varbūt pat kāds,kurš vnk ir velējies no manis atvadīties.
tik daudz cilvēku un tik daudz asaru.būtu maz vienaldzīgo.
bet es viņu sirdīs paliktu kā sargenģelis.
mirst tikai ķermenis,bet gars paliek.


lai Tev vieglas smiltis,Ērik.