1:47pm: Paldies Tev, par to, ka liec man justies tā, kā nekad.
Es esmu atradis to, ko biju vienmēr meklējis.
Patiesumu.
Current Music: Eminems man tagad dārd
Comment on this
8:00pm: Sajukums
Šausmas, kā tu esi sajaukusi manu galvu!
5:37pm: Bailes, neziņa..
Hmm.. godīgi sakot, nupat kā iepriekšminētais sajukums jau minās ar vēl lielāku.
Cik noprotu, pieķērusies viņa man ir ļoti.
Acīs var lasīt ilgas pēc kaut kā, ko viņa ir vēlējusies jau sen, bet kas arī viņai tā nebija ticis. Pieņemu, arī ilgas pēc patiesības. Tātad esam līdzīgās lomās.
Bet tajā pašā vēl aizvien izjūtu zināmu neērtuma sajūtu. Grūti noraksturot. Jūtos tagad tizli, jo man būtībā ir ticis kaut kas, ko nu biju gaidījis vismazāk.
Lai vai kā - ne jau par sevi man bail. Bet gan par viņu. Es nezinu, kā būs. Itkā jau, esot ar viņu kopā, šitais viss nenāk galvā, jeb, jebkurā gadījumā mazāk nekā tad, kad pārdomāju to vienatnē.
Ir jau jauki un patīkami.
Bet vai tas ir priekš manis?
Bail viņu sāpināt. Viņa jau nu to ir pelnījusi vismazāk.
Grūti pateikt, vai mīlu viņu.
Vārbūt tomēr esmu aizsteidzies ar saviem secinājumiem. Viss dēļ iepriekšējo dienu apžilbuma.
Baidos es no tā mirkļa, kad viņa man jautās vai teiks kaut ko par mīlēšanu. Un zinu es, ka tā būs
7:29pm: "Tu visa drebi."
"Jā, bet tas nav no aukstuma..."
Mēs apsolījāmies būt viens otra zāles.
Un mēs esam.
9:32pm: Tā nu tas patiešām ir.
Sēdēju, līdz izdomāju to.
Protams, papīrs un pildspalva pa rokai. Un, kad gatavs, uzreiz uz šejieni.
Es viņu nemīlu. Un man viņu nevajag.
Man viņu vajag līdz mirklim, kad varēšu to pasūtīt trīs mājas tālāk. Tādā veidā tikai un vienīgi gūstot nežēlīgi lielu labumu pats sev, neko nezaudējot.
Jautājums, protams, sekos. Apmēram, vairāk vai mazāk, šāds: "Bet kā būs viņai? Kas tagad notiks?"
Jāsaka, kā ir. Nezinu, kā būs. Varu derēt, ka slikti būs. Bet par to es lieki galvu nelauzīšu.
11:27am: Padevos vājībai
Visas rīta stundas nosēdēju klusēdams.
Jā, bet dzirdēt es arī nedzirdēju skolotāju teikto. Ne jau tāpēc, ka visi darbi būtībā ir izdarīti un nodoti, kas krasi nemainītu vairāk nekādu gala vērtējumu. Nē, ne tāpēc.
Es domāju par viņu.
Vairāk ne kā par sev tuvu cilvēku, bet gan kā par cilvēku, kas ir klaji atļāvies ņirgāties par mani, ļaujot man noticēt, ka viņai patiešām rūpētu viss, kas ar mani notiek, un tāpat arī tas, ka it kā viņa neskatītos uz visu negatīvo manī. Nē. Muļķības.
Tu esi tāda pati maita kā visi citi, mīļā.
Bet tas jau ir pašsaprotami. Tādēļ domas vairāk virzījās uz to, ko es tagad darīšu. Laikam, visticamāk, turpināšu šo skaisto teātri. Iepatikās.
Pagaidām lai viss rit tā, kā ritējis. Un kurš saskatīs atšķirību?
Viss pēdējais (nu jau gandrīz) mēnesis ir bijusi liela, liela kļūda. Un, jā, es esmu bijis vājš cilvēks. Padevos vājībai. Un rīkojos pretēji saviem principiem.
Un tie, kas man teica, lai nelaižu garām šo izdevību, arī ir kļūdījušies. Piedodiet, mīļie.
Man NAV vajadzīgs cilvēks, kurš tev katru vakaru atsūtīs sms ar jautājumiem, par to, kā iet un kā visādi citādi klājas. Man NAV vajadzīgas tās entās sešstundīgās pastaigas rociņās pa skaisto, pavasarīgo gaisu. Man NAV TAS VAJADZĪGS.
11:38pm: Tikko tikai pārvilkos mājās.
Pēc šodienas pastaigas sapratu, ka gūstu panākumus arvien vairāk un vairāk.
Un būsi tu mans upuris.
Jā.
Es viņai teicu, ka man viņa nav vajadzīga. Bet viņa neatkāpās. Un nu viņa par to samaksās
2:52pm: Es palasīju Agneses dienasgrāmatu.
Un man sametās tik slikti, ka es šorīt izvēmos.
Agnese, es zinu, ka tu šo te nekad neizlasīsi, bet tomēr es to rakstīšu.
Tā ir grēksūdze tev. Piedošanas lūgšana.
Vai zini - jā, es esmu bijis slikts cilvēks. Tiešām slikts. Es esmu melojis visiem sev apkārt esošajiem tik daudz, cik tu nemaz nespēj iedomāties. Es biju atmetis visu cilvēcisko īpašību vērtību meklēšanu, atrašanu un uzlūkošanu malā.. Man bija vienalga, kāds ir cilvēks. Jā, es tā esmu skatījies arī uz tevi. Necilvēciski.
Bet vai zini? Sestdien, kad man klāt nebija neviena, kas man palīdzētu, es sapratu kaut ko.. Kaut ko skaistu, kas mani nemierīgi kutināja, bet tajā pašā laikā sāpīgi grauza. Es tev biju darījis pāri, tev pašai to nezinot. Bet tā vietā tu - tieši otrādāk - man tikai un vienīgi palīdzēji un balstīji mani. Es tev nebiju izdarījis neko labu. Pilnīgi neko. Bet tavās acīs es biju jauks cilvēks, kam tu nemūžam neatteiktu palīdzību. Tas mani sāka grauzt jau pirmajos soļos, ceļā uz mājām. Un tieši tāpat tas mani grauž arī šovakar.
Vakardien bija tik jauki, kad tu atnāci pēcpusdienā. Tā kā man pašlaik ir grūti, un nekur lieki ārpus mājas necenšos kustēt, tad man tas nozīmēja ļoti daudz, ka varēji atnākt. Bija tik jauki kopā iestiprināties svaigā gaisā, pamācīt tevi spēlēt U2 dziesmiņu, ēst ar tevi kopā šokolādi. Un vispār - par vakardienu... Tas, kas notika... Es tajā mirklī to nedarīju tādēļ, kas ir aprakstīts visur tur - iepriekš manā dienasgrāmatā. Ne jau tikai dēļ fiziskās tuvības. Man tajā mirklī vajadzēja tevi sev tuvu. Vajadzēja, kā cilvēku, kuru var mīlēt par to daudzumu, ko viņš ir tavā labā darījis. Man tevi vajadzēja kā cilvēku, kuru var mīlēt par to, kāds viņš ir, nevis vēlas, lai kādu citi to redz.
Es spēju iedomāties, ka tu pašlaik netici nevienam manam vārdam. Tu droši vien pašlaik domā - eh, Arnis nudien ir nelietis, viņš tiešām domā ka pa 15 min uzskricilēts dienasgrāmatas ieraksts spēs kaut ko mainīt?
Agnese, es vēlos ticēt, ka tas spēs kaut ko mainīt. Es vēlos tam ticēt. Es, protams, ticu arī kam citam. Tam,kas, visticamāk, arī notiks. Nepiedošanai. Un es tevi pilnībā sapratīšu. Tāpēc, ka dēļ tā, ko es esmu tev nodarījis, vajadzētu ne tikai nepiedot, bet arī sodīt. Un zini - es tiešām esmu nolēmis sevi sodīt. Reizi par visām reizēm. Bet nerunāsim par to. Tas nav kārtējais triks, lai es tagad lasītājus iežēlinātu.
Visa šī raksta jēga bija sekojoša:
Es vēlējos tev pateikt, ka tu man esi vajadzīga nevis kā vienkāršs cilvēks, kurš var būt, var arī nebūt. Nevis kā vienkāršs cilvēks, kurš man būs vajadzīgs tikai līdz vienam zināmam mirklim.
Tu man esi vajadzīga kā cilvēks, kuram es varu uzticēt savas skumjas, savas pārdomas. Ar kuru atkal varu pamētāt akmeņus Daugavas ūdeņos. Kurai es varu iedot sasildīt savas allaž aukstās plaukstas. Kuru es atkal varu pakutināt, sagaidīdams piemērotāko mirkli, līdz tu sāc patīkami spiegt. Tu man esi vajadzīga kā cilvēks, kurai es līdz galam varētu iemācīt spēlēt to pašu vienkāršako - U2 dziesmiņu. Tu man esi vajadzīga kā cilvēks, kuru es varu noskūpstīt jebkurā mirklī, un kurai es varu sniegt baudu...
Jā, tur man nav ko slēpt.. Tā tas patiešām ir.
Tā kā tu man lūdzi, lai es tevi atstāju vienu un lieku mierā, es to tā arī daru. Es tev lieki bāzties virsū netaisos. Tāpēc es šo sarakstīju šeit...
Jo (tev tas varbūt liksies muļķīgi), kad es šo šeit rakstu, man tā kā paliek vieglāk.. Es nezinu, vai tu to izlasīsi, vai nē, bet es vismaz zinu, ka pats es to esmu uzrakstījis. Un man ir vieglāk
Tev tas viss varbūt nudien pašlaik liekas muļķīgi. Bet man tas nozīmē daudz.
Es lasīju šīs rindiņas un.. es raudāju. Es tev atzīstos. Piedod man lūdzu... Ak, šausmas, piedod man!
12:21am: Tas, ka mums sakrita gan kā dzejā atspoguļotie vārdi "(..)ko redzi un jūti", gan tas, ka sakrita dzīvesvietas... Tas toreiz likās tik neiedomājami skaisti.
Un tie tavi vārdi: "Atver acis. Viss jau ir iesācies.."
Šie vārdi tagad mani neliek mierā.
Todien aizsākās kas īpašs.
Un tas beidzās šodien.
Kopā 37 dienas.
Es atdotu visu, lai tikai ātrāk būtu pamanījis to "īpašumu" tajā visā.
Tāpat es atdotu visu, lai tikai vēlreiz varētu just tavas siltās rokas atrodamies manās...
Ak, Agnese! Es atdotu visu, lai tikai vēlreiz tev varētu iečukstēt ausī: "Čukū!", bet pretī saņemt: "Bu bu bu!"
Es atdotu visu..