apslāpētās sirdis

ES ESMU IZDZĪVOJUSI!!!

mani nemet ārā no skolas :) un brīdinājumam arī nevajadzētu būt :)

šodien skolotāja Puriņa man ielika 1.semsetra beigās atzīmi 4,bet es zinu,ka es nevarēju izvilkt sekmīgu atzīmi.rīt dodos pie viņas ar konfekšu kasti :)

biju pie Kristīnes un nogriezu matus.beidzot man viņi ir tādi,kādus es biju vēlējusies.pluss vēl arī nokrāsojām.
šamos tik astītē vairs nevar sataisīt :D

es grbiu 5dienu,kad braukšu pie Līgas cept piparkūkas.
es tikai ceru,ka viss pasākums nav atcelts un es neesmu tur nevēlama persona.
nezinu kādēļ,bet par to esmu sākusi aizdomāties.

5dien nekas nenotiek.
man riebjas šī attieksme.man ir radusies neuzticība tam,ko saka man Cēsu puse.un es tiešam nezinu kādēļ tā ir sanācis.
jau izlasot aicinājumu cept piparkūkas pie Līgas,tas mani neuzrunāja.es nejutos kā viena no tām dāmām,kuras tika uzrunātas.un varbūt arī nemaz nebiju viena no,jo tas jau tika apstiprināts tikai pēc manas pajautāšanas.

Cēsu vakari ir tikai starp Cēsu cilvēkiem un savādak nekad nav bijis.tad kādēļ,lai šis būtu izņēmums?

manī sēž neuzticība.

kkā aizdomājos par to,kas vispār notiek.un nonācu pie secinājuma,ka es vairāk necīnos.ja kādreiz es cīnījos par mūsu draudzību,tad tagad es to vairs nedaru.pašai neapzinoties.nav vairs tās scēnas,kas valdīja iekša manī,nav tās lielās greizsirdības [nav jau pilnībā zudusi].es tikai vēlos,lai mēs paliktu labas draudzenes.kā vnk draugi,kuri priecājas,kad satiek viens otru,kuriem ir par ko runāt un kuriem patīk būt viena otra sabiedrībā.un kur tas viss pazuda? kaut kur zemapziņā es vel turpinu tiekties pēc tā visa,bet tas notiek tikai tādēļ,ka tā ir pierasts-cīnīties par draugu,kuru mīli.

ir tāda sajūta,ka tu esi pazaudējis sev kko ļoti,ļoti dārgu un tuvu.cilveku,kuru esi mīlējis,kuram esi uzticējies.

es neesmu pārstājusi mīlēt.es mīlu.un vienmēr mīlēšu!