apslāpētās sirdis

kkā aizdomājos par to,kas vispār notiek.un nonācu pie secinājuma,ka es vairāk necīnos.ja kādreiz es cīnījos par mūsu draudzību,tad tagad es to vairs nedaru.pašai neapzinoties.nav vairs tās scēnas,kas valdīja iekša manī,nav tās lielās greizsirdības [nav jau pilnībā zudusi].es tikai vēlos,lai mēs paliktu labas draudzenes.kā vnk draugi,kuri priecājas,kad satiek viens otru,kuriem ir par ko runāt un kuriem patīk būt viena otra sabiedrībā.un kur tas viss pazuda? kaut kur zemapziņā es vel turpinu tiekties pēc tā visa,bet tas notiek tikai tādēļ,ka tā ir pierasts-cīnīties par draugu,kuru mīli.

ir tāda sajūta,ka tu esi pazaudējis sev kko ļoti,ļoti dārgu un tuvu.cilveku,kuru esi mīlējis,kuram esi uzticējies.

es neesmu pārstājusi mīlēt.es mīlu.un vienmēr mīlēšu!