viņi man prasa,kas ir uzticēšanās.
patiesībā jau man nemaz nekāda lielā atpūta nenāks.šajā piektdienā un sestdienā bija vnk neliela atlaišana.brīvdienas tādēļ arī par tādām sauc.vakar,nu jau aizvakar,bijām uz ķīniešu restorānu.nebiju īpašā sajūsmā,bet man garšoja.
aizbraucu uz treniņu,kurā nepiedalījos.man tiešam nebija nedz vēlēšanās,nedz spēks doties uz treniņu,bet ja es būtu zinājusi,ka kopā būsim 5as,bez trenere un būtu metienu treniņš,tad gan ierastos.
pēc treniņa devāmies pie Vētras,lai pabeigtu taisīt plakātu.devāmies uz mikriņiem un te man bija pirmais lielais patīkamais šoks-es satiku Evu.[snowy].mēs nebijām satikušās pusotru gadu un tikai manas aizņemtības dēļ.tika un vienīgi.kkaut kur arī dēļ tā,ka viņa nav no tiem cilvekiem,pēc kuriem es burtiski alkstu.ir stulbi iedalīt tā cilvēkus,bet es laikam vnk nespēju visiem veltīt laiku un pietiekamu uzmanību.parunājāmies.
mūsu mikriņs neatbrauca un tas bija pēdējais uz Valteriem.izlēmām,ka brauksim ar vilcienu,bet viens sīkums- mēs nezinājām ceļu kā tikt uz mājām.pa kaut kādu cēļu tomēr tikām un pēc pusnakts bijām jau klāt pie Lauras.mājās neviena nebija un mēs varējām izpausties.beigās uzzinājām,ka nogājām naktī 4 km.nekas daudz jau tas nav.uztaisijām Ancei plakātu,uzcepām 4os no rīta pankūkas un notiesājām tās ar karstu šokolādi pa virsu.ņamma!tad arī beidza sāpēt mana galva un nokritās temperatūra.nejutos labi,bet tas dēļ noguruma.
daudz netrūka,lai šajā vakarā/naktī mēs ar Laumu nesastrīdētos.jāatzīst,ka es tiešam šajā nedēļā nebiju īpaši jauka pret viņu,bet...es pat nezinu,kur rast izskaidrojumu.cilvēku apnikums un saspringtā nedēļā.mēs ar Laumu nekad nebūsim patiesi draugi.nekad.
5os aizgājām gulēt.12:30 jūtu,ka mani baksta,lai celtos,bet kāds blakus saka,ka mani nevajag modināt,jo naktī lūdzu,lai man ļauj izgulēties,ko nebiju darījusies naktīm ilgi.gulēju tālāk,bet tad atcerejos par koncertu Cēsīs.es nebiju teikusi,ka tiešam būsu,bet nepateicu,ka nebūšu.es gribēju tikt prom,tādēļ sazvanījos ar māti un pateicu,ka braucu uz Cēsīm.pateicu to arī Alexai,Līgai un Elīnai.
ierados Cēsīs ar nelielu aizkavēšanos,bet uz baznīcu aizgāju.pirmo satiku Līgu,kura turēja piparkūkas,bet blakus stāveja Modris ar koncerta programmas lapiņām.sasveicinājāmies.ieraudzīu Elīnu un sasveicinājos.nolikos apsēsties un tad parādijās arī Alexa.pēctam pievienojos Džeinai ar Ievu.
visas,izņemot Līgu,sēdējām.es biju pa vidu,bet kreisajā tālajā malā bija Alexa.uzreiz sapratu,ka šodien kaut kas nav īsti kārtībā.viņa nesmaidīja.nebija tā starojuma.maliņā saritinājusies.izskatijās pamesta.Elīna aizgāja un es piešļūcu klāt,lai uzzinātu,kas par lietu.atbildi nesaņemu,bet smaidu ārā dabūju.es zinu cik daudz priekš viņas nozīmē tuvošanās cilvekiem un tas,ka viņa uzlika man uz pleca savu galvu,nozīmē ļoti daudz.tiešam ļoti daudz.kā bērns,kurš meklē mājas.man bija viņas žēl.sākumā domāju,ka pie vainas būs tas,ka koncertā nebija Kristapa,bet beigās kļūdījos.
"var redzēt,ka Džeina ar Ievu atkal salabušas."
"to es arī pamanīju"-es atbildēju.
es ilgaku laiku pavadīu sēdēdama viena nekā kāda sabiedrībā.ar Līgu vairāk par sasveicināšanos un paziņošanu,ka janvārī būšu Cēsīs uz 3 dienām,arī nepateicu.cik gan bieži gan Līga,gan Elīna man nepagaja garam,bet ne reizi neapsēdās blakus.[Džeina ar Ievu jau bija aizgājušas].
sēdēju viena uz sola un klausījos mūzikā.kādā brīdī emocijas kāpa uz augšu.atmosfēra un domas to visu tikai papildināja.man acīs sakāpa asaras.neatļāvos raudāt.arī tagad,kad esmu mājās,to visu atceroties man birst asaras.un tagad es drīkstu izraudāties.es esmu viena un mani neviens netraucē.viss aizgāja tik tālu,ka es gribēju aiziet.šo domu es apdomāju vismaz 15 min.es centos sev iestāstīt,ka es tā nedrīkstu darīt.
es piecēlos un aizgāju.
es ne no viena neatvadījos.nedz no Alexas,nedz no Līgas,nedz no Elīnas.
cik nemanāmi es atnācu,tikpat nemanāmi es aizgāju.tā it kā manis tur nemaz nebūtu bijis.vismazāk šādu rīcību no manas puses bija pelnījusi Alexa.radās sajūta,ka manu aiziešanu nemaz nepamanītu.iedama prom,es tomēr atskatījos vai kāds mani nenāk pārķert,bet nenāca.pēc kāda laika sekoja Alexas zvans.es nevelējos runāt.tajā brīdī to negribēju ne ar vienu.es velējos pabūt viena.sekoja vel nākamie zvani no viņas puses,bet es necēlu.Līga nezvanīja.Elīna nezvanīja.Aleksa zvanīja.viņa bija vismazāk pelnījusi manu aiziešanu.
man riebjas,kad cilvēki aiziet neatvadoties,tad cik tālu ir jānoved mani,lai es tā aizietu.sekoja sms no Alexas: "Agnes...atvaino,ja kkas ne tā..man nav ko teikt".man bija jāatbild,bet es nezināju,ko lai sniedz par atbildi.viņai nebija man jāatvainojās un to arī pateicu.dēļ visām šīm emocijām es sāktu atkal domāt par to,kas tad būs 17.dec,kad mēs visi savācamies slidotavā.ja tagad 5 cilveku pulkā pie manis nevarēja pienākt,tad kas būs,kad būsim ap 20.man parādijās nevēlēšanās tur būt.bet man ir jābūt.Aleksas dēļ.
kad devos mājās,tad kādu no Alexas zvaniem pacēlu.viņa apjautājās kur un kādēļ es tā pazudu.es nezināju,ko viņai atbildēt.toties es uzzināju kādēļ viņa šodien nebija savā ādā."es neiederos starp viņām 4-ām".šajā mirklī man gribējās viņu samīļot.tiešām.no visas sirds samīļot.tās četras dāmas atkal nesaprot,ko viņas dara.vairs es nedrīkstu tajā visā jaukties.pēc koncerta viņas visas aizgāja uz Pagrabiņu,bet Alexa to nevēlējās.uz 10min aizgāja un tad devās prom.mēs vēl joprojām sarunājāmies.es nezinu ko man domāt par Līgas vārdiem Alexai."Man žēl,ka tu jau dodies prom.Izrunājieties!".Līga zināja,ka es ar Alexu esmu runājusi pēc savas tādas izdarīšanās.kad Alexa man pateica to,tad man iedarbojās sirdsapziņas pārmetumi.es it kā lēnām izslēdzu Līgu no savas dzīves,bet...es jau tik daudz esmu darījusi un no pretejās puses neko nesaņemu."Tu esi svarīgs cilveks viņas dzīvē!" kā to vienmēr ir atkārtojis Kārlis,bet es to neredzu,es to nejūtu.toties es turpinu mīlēt.to es nenoliedzu.var jau būt,ka Līgai man aiziešana neradīja nekādas emocijas un saruna ar Aleksu ne tik.es tiešām nezinu,ko domāt.sasodīts,man ir tik ļoti žel,ka es pazaudēju sev tik tuvus draugus.jau atkal jāizplūst asarās,bet savādak nevar.nav vairs tā kā bija agrāk.un nekad arī nebūs!
aizbraucu uz treniņu,kurā nepiedalījos.man tiešam nebija nedz vēlēšanās,nedz spēks doties uz treniņu,bet ja es būtu zinājusi,ka kopā būsim 5as,bez trenere un būtu metienu treniņš,tad gan ierastos.
pēc treniņa devāmies pie Vētras,lai pabeigtu taisīt plakātu.devāmies uz mikriņiem un te man bija pirmais lielais patīkamais šoks-es satiku Evu.[snowy].mēs nebijām satikušās pusotru gadu un tikai manas aizņemtības dēļ.tika un vienīgi.kkaut kur arī dēļ tā,ka viņa nav no tiem cilvekiem,pēc kuriem es burtiski alkstu.ir stulbi iedalīt tā cilvēkus,bet es laikam vnk nespēju visiem veltīt laiku un pietiekamu uzmanību.parunājāmies.
mūsu mikriņs neatbrauca un tas bija pēdējais uz Valteriem.izlēmām,ka brauksim ar vilcienu,bet viens sīkums- mēs nezinājām ceļu kā tikt uz mājām.pa kaut kādu cēļu tomēr tikām un pēc pusnakts bijām jau klāt pie Lauras.mājās neviena nebija un mēs varējām izpausties.beigās uzzinājām,ka nogājām naktī 4 km.nekas daudz jau tas nav.uztaisijām Ancei plakātu,uzcepām 4os no rīta pankūkas un notiesājām tās ar karstu šokolādi pa virsu.ņamma!tad arī beidza sāpēt mana galva un nokritās temperatūra.nejutos labi,bet tas dēļ noguruma.
daudz netrūka,lai šajā vakarā/naktī mēs ar Laumu nesastrīdētos.jāatzīst,ka es tiešam šajā nedēļā nebiju īpaši jauka pret viņu,bet...es pat nezinu,kur rast izskaidrojumu.cilvēku apnikums un saspringtā nedēļā.mēs ar Laumu nekad nebūsim patiesi draugi.nekad.
5os aizgājām gulēt.12:30 jūtu,ka mani baksta,lai celtos,bet kāds blakus saka,ka mani nevajag modināt,jo naktī lūdzu,lai man ļauj izgulēties,ko nebiju darījusies naktīm ilgi.gulēju tālāk,bet tad atcerejos par koncertu Cēsīs.es nebiju teikusi,ka tiešam būsu,bet nepateicu,ka nebūšu.es gribēju tikt prom,tādēļ sazvanījos ar māti un pateicu,ka braucu uz Cēsīm.pateicu to arī Alexai,Līgai un Elīnai.
ierados Cēsīs ar nelielu aizkavēšanos,bet uz baznīcu aizgāju.pirmo satiku Līgu,kura turēja piparkūkas,bet blakus stāveja Modris ar koncerta programmas lapiņām.sasveicinājāmies.ieraudzīu Elīnu un sasveicinājos.nolikos apsēsties un tad parādijās arī Alexa.pēctam pievienojos Džeinai ar Ievu.
visas,izņemot Līgu,sēdējām.es biju pa vidu,bet kreisajā tālajā malā bija Alexa.uzreiz sapratu,ka šodien kaut kas nav īsti kārtībā.viņa nesmaidīja.nebija tā starojuma.maliņā saritinājusies.izskatijās pamesta.Elīna aizgāja un es piešļūcu klāt,lai uzzinātu,kas par lietu.atbildi nesaņemu,bet smaidu ārā dabūju.es zinu cik daudz priekš viņas nozīmē tuvošanās cilvekiem un tas,ka viņa uzlika man uz pleca savu galvu,nozīmē ļoti daudz.tiešam ļoti daudz.kā bērns,kurš meklē mājas.man bija viņas žēl.sākumā domāju,ka pie vainas būs tas,ka koncertā nebija Kristapa,bet beigās kļūdījos.
"var redzēt,ka Džeina ar Ievu atkal salabušas."
"to es arī pamanīju"-es atbildēju.
es ilgaku laiku pavadīu sēdēdama viena nekā kāda sabiedrībā.ar Līgu vairāk par sasveicināšanos un paziņošanu,ka janvārī būšu Cēsīs uz 3 dienām,arī nepateicu.cik gan bieži gan Līga,gan Elīna man nepagaja garam,bet ne reizi neapsēdās blakus.[Džeina ar Ievu jau bija aizgājušas].
sēdēju viena uz sola un klausījos mūzikā.kādā brīdī emocijas kāpa uz augšu.atmosfēra un domas to visu tikai papildināja.man acīs sakāpa asaras.neatļāvos raudāt.arī tagad,kad esmu mājās,to visu atceroties man birst asaras.un tagad es drīkstu izraudāties.es esmu viena un mani neviens netraucē.viss aizgāja tik tālu,ka es gribēju aiziet.šo domu es apdomāju vismaz 15 min.es centos sev iestāstīt,ka es tā nedrīkstu darīt.
es piecēlos un aizgāju.
es ne no viena neatvadījos.nedz no Alexas,nedz no Līgas,nedz no Elīnas.
cik nemanāmi es atnācu,tikpat nemanāmi es aizgāju.tā it kā manis tur nemaz nebūtu bijis.vismazāk šādu rīcību no manas puses bija pelnījusi Alexa.radās sajūta,ka manu aiziešanu nemaz nepamanītu.iedama prom,es tomēr atskatījos vai kāds mani nenāk pārķert,bet nenāca.pēc kāda laika sekoja Alexas zvans.es nevelējos runāt.tajā brīdī to negribēju ne ar vienu.es velējos pabūt viena.sekoja vel nākamie zvani no viņas puses,bet es necēlu.Līga nezvanīja.Elīna nezvanīja.Aleksa zvanīja.viņa bija vismazāk pelnījusi manu aiziešanu.
man riebjas,kad cilvēki aiziet neatvadoties,tad cik tālu ir jānoved mani,lai es tā aizietu.sekoja sms no Alexas: "Agnes...atvaino,ja kkas ne tā..man nav ko teikt".man bija jāatbild,bet es nezināju,ko lai sniedz par atbildi.viņai nebija man jāatvainojās un to arī pateicu.dēļ visām šīm emocijām es sāktu atkal domāt par to,kas tad būs 17.dec,kad mēs visi savācamies slidotavā.ja tagad 5 cilveku pulkā pie manis nevarēja pienākt,tad kas būs,kad būsim ap 20.man parādijās nevēlēšanās tur būt.bet man ir jābūt.Aleksas dēļ.
kad devos mājās,tad kādu no Alexas zvaniem pacēlu.viņa apjautājās kur un kādēļ es tā pazudu.es nezināju,ko viņai atbildēt.toties es uzzināju kādēļ viņa šodien nebija savā ādā."es neiederos starp viņām 4-ām".šajā mirklī man gribējās viņu samīļot.tiešām.no visas sirds samīļot.tās četras dāmas atkal nesaprot,ko viņas dara.vairs es nedrīkstu tajā visā jaukties.pēc koncerta viņas visas aizgāja uz Pagrabiņu,bet Alexa to nevēlējās.uz 10min aizgāja un tad devās prom.mēs vēl joprojām sarunājāmies.es nezinu ko man domāt par Līgas vārdiem Alexai."Man žēl,ka tu jau dodies prom.Izrunājieties!".Līga zināja,ka es ar Alexu esmu runājusi pēc savas tādas izdarīšanās.kad Alexa man pateica to,tad man iedarbojās sirdsapziņas pārmetumi.es it kā lēnām izslēdzu Līgu no savas dzīves,bet...es jau tik daudz esmu darījusi un no pretejās puses neko nesaņemu."Tu esi svarīgs cilveks viņas dzīvē!" kā to vienmēr ir atkārtojis Kārlis,bet es to neredzu,es to nejūtu.toties es turpinu mīlēt.to es nenoliedzu.var jau būt,ka Līgai man aiziešana neradīja nekādas emocijas un saruna ar Aleksu ne tik.es tiešām nezinu,ko domāt.sasodīts,man ir tik ļoti žel,ka es pazaudēju sev tik tuvus draugus.jau atkal jāizplūst asarās,bet savādak nevar.nav vairs tā kā bija agrāk.un nekad arī nebūs!