Prāgas izskaņas un turpinājums
Es negribu gari stāstīt par to,kā man gāja prāgā,bet es vienu zinu droši - man tur patika, festivāls man patika, cilvēki man patika un es noteikti nenožēloju,ka es turp aizbraucu.
Bija dienas, kad es biju sašļukusi, jo noraizējos par skolu.Atpakaļceļā jo īpaši biju nelietojama, neizgulējusies [ jo ar liig braucām agra rīta pusē mājās no Varšavas līdz Rīgai] un mani saķēra Čehija bacilis.
Sigur Ros ausīs, domas pa galvu, skatiens tālumā un es šausmīgi biju aizdomājusies.Tik ļoti,ka beigās sēžu mašīnā ar asarām acīs.Gribās prasīt vai nevaram uztaisīt kāju izlocīšanas pauzi,bet nav tik traki.
Atbraucot mājās, es jau pēc 1h gribu prom.
Es jūtu,ka šeit kaut kas nav kārtībā un neviens man neatklāj,kas ir noticis.Tēvs staigā sarkanām acīm, pilns baiļu un satraukuma, daudz smēķē, dzer,bet ne jau alkoholu.Acīmredzot,dzer visu ko citu,lai tikai nepieķertos grādīgajiem.Es redzu,ka viņš vēlas man ko sacīt,bet neuzdrīkstas.
Pati esmu bailēs un neziņā. Tas viss man liek braukt prom. Prom uz kādu vietu, lai no tā visa aizbēgtu.
Pārāk smaga šī nasta bija priekš manis, jo tam visam pa virsu nāca arī fakts, ka Aleksa izšķīrās ar Kristapu.
Es nespēju turēt sevi, tad kur nu vēl māsu, lai gan tieši tas man būtu jādara, neskatoties uz savām raizēm.
Es saņemos un ... raudu.
Es saprotu, ka es nevaru pamest mammu, bet es arī saprotu, ka man būs ļoti grūti izturēt.
Skolas raizes mani noslogoja ļoti, tētis jo īpaši.
Kādu dienu tēvs pieskrien pie manis baiļu pilns un panikā:
- zvani ātri tiem tur!
- kam, lai es zvanu? kāpēc?
- ātri,nečammājies,zvani kamēr nav par vēlu!
Es tur tā stāvēju un nezināju, ko iesākt. Ienāca mamma un pārņēma situāciju. Šokā stāvēju un neko nesapratu. Aizgāju uz savu istabu un sāku raudāt.
Kas notiek ar mani, kas notiek ar manu ģimeni?
Mamma beidzot izstāsta, kas par lietu. Tēvs jau ilgāku laiku ļoti dīvaini uzvedās, viņam šķiet, ka viņu vajā, viņam šķiet, ka visi ģimenes draugi un nepazīstamie cilvēki ir apvienojušies, lai izšķirtu mūsu ģimeni, lai mūs/viņu apkrāptu un pazudinātu, viņš domā, ka viņu cenšas dabūt ārā no darba, jo dokumenti skapītī esot izārdīti, viņš man dienas laikā uzdod vairākas reizes vienu un to pašu jautājumu.Un es atbildu vienu un to pašu atbildi.
Man ir bail uzturēties savās mājās.
Man ir bail palikt ar tēvu divatā.
Man ir bail, ja viņš paliek ar mammu.
Nezinu nevienu, kuram būtu bailes no mājām.
Ir pamatotas aizdomas, ka manam tēvam ir šizofrēnija. Lai arī kas tas būtu, tas nav uzradies pēkšņi, jo dīvainas darbības ir novērotas arī iepriekš, bet toreiz mēs to visu norakstijām uz alkoholisma rēķina.
Mana tēva tēvs un viņa tēvs ir miruši nedabiskās un mīklainās nāvēs:
tēta vectēvs pakārās mežā, bet mana tēva tēvs sazāļojās un aizmiga uz mūžīgiem laikiem.
Ja tā tiešām ir šizofrēnija, tad viņa ir iedzimta jau 3.paaudzē.Nākamā paaudze jeb 4.paaudze esmu es, jo es esmu vienīgā pēctece no šīs ģimenes. Iespējams, tas iet tikai pa vīriešu līniju, bet pastāv arī variants, ka šādi simptomi var parādīties manam dēlam.
Es nepavisam neuztraucos par sevi,bet gan par tēvu.
Sasodīts,kāpēc tam visam bija jānotiek tieši tad,kad man ar viņu bija labas atteicības?
Mēs bijām kā līdzīgs ar līdzīgu, bet tagad viņš,pašam neapzinoties,lien pa zemi,klanās.
Es pat nespēju izteikt vārdos, cik ļoti es esmu pateicīga tiem cilvēkiem, kuri mani ir atbalstījuši šajā mirklī.
Ir cilvēki, kuri man piedāvāja savas mājas un solijās vienmēr palīdzēt, ja man tas ir nepieciešams. Un es zinu, es ticu un uzticos, ka viņi nav teikuši tikai tukšus vārdus.
Man ļoti daudz ir palīdzējusi liig. No visas sirds palīdzējusi. Viņa izvilka mani no mājām, paņēma pie sevis, lai agnese varētu nomierināties un pabūt citā vidē.
Šis ir civlēks, kuram identiska kopija nebūs nekad. Jā, mums ir tik daudz kā kopīga, kā man nav bijis ar nevienu pašu, ja neskaita tikai 1 īpašu eksemplāru.
Es mūžīgi būšu pateicīga liig.`ai.
Pēc dažām dienām no maniem pleciem nokrita vismaz viena sirdssāpe - skola.
Saņēmu agri no rīta zvanu, ka mani ir uzņēmuši Vidzemes Augstskolā.
Dokumenti jau iesniegti un reģistrācija veikta.
Problēma - pie kojām tikt ir maza cerība.
Es šajās dienās esmu ļoti mierīga un nosvērta.
Tajā pašā laikā es esmu spējusi būt tik pretīga un neciešama, ka no tā ciešs tikai man apkārtējie cilvēki. Pat nepazīstami cilvēki ir pamanījuši manas uzvedības izmaiņas.
Es strīdos ar savu mammu. Ļoti daudz, bet tieši šobrīd to nevajadzētu pieļaut.
Mazais ķipars.
Man patīk, ka mani tā sauc.
Ārēji es esmu pierimusi un plūstu harmonijā,bet iekšā viss ir savilcies kamolā.
Man ir bail.Un lai kā es to negribētu, bet man ir iespēja no savām bailēm aizbēgt. Tas nav pareizākais ceļš, bet ir brīži, akd to vajag.
Bija dienas, kad es biju sašļukusi, jo noraizējos par skolu.Atpakaļceļā jo īpaši biju nelietojama, neizgulējusies [ jo ar liig braucām agra rīta pusē mājās no Varšavas līdz Rīgai] un mani saķēra Čehija bacilis.
Sigur Ros ausīs, domas pa galvu, skatiens tālumā un es šausmīgi biju aizdomājusies.Tik ļoti,ka beigās sēžu mašīnā ar asarām acīs.Gribās prasīt vai nevaram uztaisīt kāju izlocīšanas pauzi,bet nav tik traki.
Atbraucot mājās, es jau pēc 1h gribu prom.
Es jūtu,ka šeit kaut kas nav kārtībā un neviens man neatklāj,kas ir noticis.Tēvs staigā sarkanām acīm, pilns baiļu un satraukuma, daudz smēķē, dzer,bet ne jau alkoholu.Acīmredzot,dzer visu ko citu,lai tikai nepieķertos grādīgajiem.Es redzu,ka viņš vēlas man ko sacīt,bet neuzdrīkstas.
Pati esmu bailēs un neziņā. Tas viss man liek braukt prom. Prom uz kādu vietu, lai no tā visa aizbēgtu.
Pārāk smaga šī nasta bija priekš manis, jo tam visam pa virsu nāca arī fakts, ka Aleksa izšķīrās ar Kristapu.
Es nespēju turēt sevi, tad kur nu vēl māsu, lai gan tieši tas man būtu jādara, neskatoties uz savām raizēm.
Es saņemos un ... raudu.
Es saprotu, ka es nevaru pamest mammu, bet es arī saprotu, ka man būs ļoti grūti izturēt.
Skolas raizes mani noslogoja ļoti, tētis jo īpaši.
Kādu dienu tēvs pieskrien pie manis baiļu pilns un panikā:
- zvani ātri tiem tur!
- kam, lai es zvanu? kāpēc?
- ātri,nečammājies,zvani kamēr nav par vēlu!
Es tur tā stāvēju un nezināju, ko iesākt. Ienāca mamma un pārņēma situāciju. Šokā stāvēju un neko nesapratu. Aizgāju uz savu istabu un sāku raudāt.
Kas notiek ar mani, kas notiek ar manu ģimeni?
Mamma beidzot izstāsta, kas par lietu. Tēvs jau ilgāku laiku ļoti dīvaini uzvedās, viņam šķiet, ka viņu vajā, viņam šķiet, ka visi ģimenes draugi un nepazīstamie cilvēki ir apvienojušies, lai izšķirtu mūsu ģimeni, lai mūs/viņu apkrāptu un pazudinātu, viņš domā, ka viņu cenšas dabūt ārā no darba, jo dokumenti skapītī esot izārdīti, viņš man dienas laikā uzdod vairākas reizes vienu un to pašu jautājumu.Un es atbildu vienu un to pašu atbildi.
Man ir bail uzturēties savās mājās.
Man ir bail palikt ar tēvu divatā.
Man ir bail, ja viņš paliek ar mammu.
Nezinu nevienu, kuram būtu bailes no mājām.
Ir pamatotas aizdomas, ka manam tēvam ir šizofrēnija. Lai arī kas tas būtu, tas nav uzradies pēkšņi, jo dīvainas darbības ir novērotas arī iepriekš, bet toreiz mēs to visu norakstijām uz alkoholisma rēķina.
Mana tēva tēvs un viņa tēvs ir miruši nedabiskās un mīklainās nāvēs:
tēta vectēvs pakārās mežā, bet mana tēva tēvs sazāļojās un aizmiga uz mūžīgiem laikiem.
Ja tā tiešām ir šizofrēnija, tad viņa ir iedzimta jau 3.paaudzē.Nākamā paaudze jeb 4.paaudze esmu es, jo es esmu vienīgā pēctece no šīs ģimenes. Iespējams, tas iet tikai pa vīriešu līniju, bet pastāv arī variants, ka šādi simptomi var parādīties manam dēlam.
Es nepavisam neuztraucos par sevi,bet gan par tēvu.
Sasodīts,kāpēc tam visam bija jānotiek tieši tad,kad man ar viņu bija labas atteicības?
Mēs bijām kā līdzīgs ar līdzīgu, bet tagad viņš,pašam neapzinoties,lien pa zemi,klanās.
Es pat nespēju izteikt vārdos, cik ļoti es esmu pateicīga tiem cilvēkiem, kuri mani ir atbalstījuši šajā mirklī.
Ir cilvēki, kuri man piedāvāja savas mājas un solijās vienmēr palīdzēt, ja man tas ir nepieciešams. Un es zinu, es ticu un uzticos, ka viņi nav teikuši tikai tukšus vārdus.
Man ļoti daudz ir palīdzējusi liig. No visas sirds palīdzējusi. Viņa izvilka mani no mājām, paņēma pie sevis, lai agnese varētu nomierināties un pabūt citā vidē.
Šis ir civlēks, kuram identiska kopija nebūs nekad. Jā, mums ir tik daudz kā kopīga, kā man nav bijis ar nevienu pašu, ja neskaita tikai 1 īpašu eksemplāru.
Es mūžīgi būšu pateicīga liig.`ai.
Pēc dažām dienām no maniem pleciem nokrita vismaz viena sirdssāpe - skola.
Saņēmu agri no rīta zvanu, ka mani ir uzņēmuši Vidzemes Augstskolā.
Dokumenti jau iesniegti un reģistrācija veikta.
Problēma - pie kojām tikt ir maza cerība.
Es šajās dienās esmu ļoti mierīga un nosvērta.
Tajā pašā laikā es esmu spējusi būt tik pretīga un neciešama, ka no tā ciešs tikai man apkārtējie cilvēki. Pat nepazīstami cilvēki ir pamanījuši manas uzvedības izmaiņas.
Es strīdos ar savu mammu. Ļoti daudz, bet tieši šobrīd to nevajadzētu pieļaut.
Mazais ķipars.
Man patīk, ka mani tā sauc.
Ārēji es esmu pierimusi un plūstu harmonijā,bet iekšā viss ir savilcies kamolā.
Man ir bail.Un lai kā es to negribētu, bet man ir iespēja no savām bailēm aizbēgt. Tas nav pareizākais ceļš, bet ir brīži, akd to vajag.
Comments