MC`08, augstskolas, PV Preiļos, Daugava un Prāga
Kas gan tikai nav noticis pa šīm dienām!
Es tā riktīgi esmu sajutusies kā savējā starp Imkas R cilvēkiem.
Nometne kopā paņēma 7 dienas, kuras bija tik aizraujošas, smaidīgas, uzmundrinošas un ar 27 bērniem tajās. Pārsteidzoša bija mana aktivitāte un atraktivitāte,jo pagurumu ļoti spēcīgi izjutu tikai 2.dienas vakarā, bet visas pārejās dienas uzvedos kā svaigs gurķis! Un tā tiešam arī bija. Nebija dienas,kad man nebūtu kkas jāvada vai būtu iespējams ilgāk atpūsties. Es visu laiku nodarbinājos un tas man tik ļoti patika. Tas liecina tikai par to,ka man uzticas un man ļauj rīkoties,jo darbi pietika visiem. Visa darbošanās bija tiešām sirsnīga un mēs visi bijām kā liela ģimene.
Pavisam nelāgs sanāca kāds vakars,kurā paldies Dievam man bija brīvāks,lai gan arī man bija jāpiedalās aktivitātē.Man bija jābūt vienai no 4 komandu vadītājai,bet atradu sev aizvietotāju.
Viss mainijās pēc tā,ka saņēmu no Alexas mammas sms,ka ir jāuzzvana.
- Agnes,kur atd tu tā vakarā aizskrēji?
- Ja man atnāk sms no labākās draudzenes mammas,ka kkas nav kārtībā, tad es rīkojos momentāli.
- Un pareizi darīji.
Līga vēl man apvaicājās vai viss Cēsīs kārtībā.
- Es ceru,ka ir.
- Tiešām?
- Jā.
Aiznesos no Pipariņiem līdz Cēsu centram pāris minūtēs.
Apskāvu cieši, cieši māsu un nelaidu vaļā,jo tā vnk vajadzēja. Es pati gandrīz apraudājos līdzi.
Cik daudz es varēju, tik centos būt blakus. Līdz ar tumsas iestāšanos atgriezos nometnē. Visi jau bija nolikti pa nakts mieram, bet pāris vadītāji vēl bija pie ugunskura. Gribējās tā mierīgi noslēgt vakaru, tādēļ pievienojos. Un bija tik jauki. Skatījos ugunskura liesmā, dzirdu apkārt čukstus, bet pati esmu citur.Kopā.
Augstskolas dienā es ļoti smagi izbesījos, noskrējos, nostresojos un netiku skaidrība ar visu notiekošo.
Es mājās biju aizmirsusi pasi, bet nometnē atslēgas un līdz ar to es zaudēju gan laiku, gan nervus, lai tiktu skaidrībā kā tikt mājās. Šoreiz tieši kā tikt iekša,jo neviena nebija.
Es paguvu pieteikties tikai uz LKA. Un vissvarīgākais man ir palicis neizdarīts - stāšānās ViA. Tā man ir pati lielākā prioritāte, tādēļ es nekādīgi negribu laist garām šo iespēju.
Kad skolu biju nokārtojusi, kuru vien varēju, tad paņēmu uz Cēsīm mūsu vadītājiem naksniņas - Havaju picu no Čili picas.
Atgriezusies Cēsīs, es gaidīju, kad kāds man atbrauks pakaļ.
Es gaidīju. Un pica gaidīja. Es aidīju 30 min un tad es sāku prātot,kurā mirklī man atcerēsies atbraukt pakaļ.
Es sāku iet ar kājām un kasti rokā. Un es nogāju kādus 2 km līdz nometnes vietai un kaste vēl bija dzīva. Un vadītāji bija priecīgi par naksniņām, un Rasa bija nokaunināta visu atlikušo vakaru,jo aizmirsa mani paņemt. Bet vadītājiem patika un man arī.
Kad biju Rīgā, tad arī iegādājos 5 biļetes uz Prāta Vētras koncertu Preiļos. Priekš maniem mīļajiem vadītājiem, bet sev nenopirku. Vēl svārstījos vai manī mazums vēl būs spēks, lai vakarā uzreiz pēc nometnes iztrakotos vēl arī koncertā. Priekšpēdējā dienā zvanīju mammai un biļete bija rokā.
Tā nu mēs atdevām visus bērnus, paši sasēdamies iekša Lūzumpunkta busiņā, uzlikām PV disku un devāmies ceļā.
Ieradāmies ar nelielu aizkavēšanos,bet tad dabūjam 30 min nonīkuļot kamēr skanēja DJ mūzika.
Mums tapa eleganta Tele2 bilde visiem kopā. Bunny style un tā bilde ir jādabū! :)
Koncerts man ārprātīgi patika! Izlēkājos, izdziedājos un izārdījos tiešām godam!
Lai gan dažu brīdi imkieši bija sašļukuši, arī viņi saspurojās.
Pie Manas Dziesmas visi kopā apķērāmies un dziedājām. Pie Starp Savējiem ārdijās agnese. Un beigās mēs ārdijāmies visi kopā, visi kopā dziedājām, visi kopā sadevām rokas un izklaidējāmies! Atpakaļ mašīnā tikām pārguruši un nomocīti, tādēļ nav brīnums, ka visi izrubijās un aizmiga.
Nakti mēs pavadijām pie Rasas laukos.Tās ir tik fantastiskas lauku mājas! Ar skaistām telpu dekorācijām, vecām pūra lādēm un seniem mūriem. Atbraucot mūs sagaidīja Rasas vecmamma, kura mājās bija sadegusi sveces. Viņiem nav elektrības. Cik tas bija skaisti. Nometāmies un ātri vien jau aizmigām.
Izgulējāmies un nākamajā dienā braucām uz Daugavas vienām no lielākajām krācēm Jēkabpils rajonā.
Tur puiši pabrauca ar laivām un beigās jau arī mums meitenēm tāda iespēja tika. krāces tur tādas,ka ar kajaku cauri neapgāžoties, grūti iziet.
Neko ļaunu nedomādama, es iebridu iekšā ūdenī līdz augšstilbiem un tad...
un tad kaut kā sanāca tā,ka straume mani nonesa no kājām, agnese lidoja iekšā ūdenī ar visām drēbēm, cepuri un brillēm un kūļājās pret straumi,lai tiktu āra. Vienu brīdi es tiešām sabijos,jo vairs nekontrolēju situāciju. Nebija aiz kā aizķerties un mani nesa uz krāču pusi. Šajā mirklī arī pazaudēju ūdenī savas saulesbrilles,kuras man tik ilgus gadus bija kalpojušas. Būs vismaz iesmesls nopirkt jaunas.
Tā nu es cīnijos pret straumi un tiku āra. Šausmīgi pārguru no tādas cīņas. Redz,mana pirmā peldēšanās izvērsās par veselu cīņu par eksistenci.
Savācām mantas un pavisam saguruši beidzot braucām mājās.
Salaspilī mani izmeta ārā un bija ta dīvaini.
- man vajag kādu mirkli te pastāvēt, lai saprastu,ka es esmu atgriezusies.
Busā panesās runas par YMCA Prāgas festivālu. Meklējām caur visiem galiem kāda puiša nummuru,kuru beigās es atradu mājās.
Tas viss beidzās ar to,ka busā Līga izteica visnotaļ tiešus mājienus un acu metienus, ka man ir jābrauc uz Prāgu. Tā kā viņa koordinēt brīvprātīgo strāvu, tad tā puiša vietā varētu dabūt mani. Kā nu sanāca, kā nu ne,bet pēc 24h man bija jādod sava atbilde. Es sākumā par to tik tā painteresējos un tad,kad sapratu,ka iespējas ir tiešām reālas,tad es sāku darboties.
Nobriedu smagai sarunai ar vecākiem,jo tiem es biju solījusi neko neiesākt visa augusta garumā, lai varu pabeigt autoskolu. Šodien es pa galvu, pa kaklu skrēju uz autosolu,lai izdarītu maksimāli daudz.Un es arī izdarīju. Man ir norunāta 1.braukšana jau rītdien un es to turpināšu vēlāk.
Līdz ar šādu veiksmi, es runāju ar tēvu, jo viņš ir lielākais noteicējs par mani augustā.
Un... viņš man ļāva. Viņš ļāva man braukt uz Prāgu un brīnijās, kādēļ gan es ar viņu par to vispār runāju.
Kā es sāku starot, kā es sāku smaidīt!!
Uzreiz zvans Līgai,kura tālāk runās ar Eiropas cilvēkiem, lai mani dabūtu iekšā.
Man būs mani imkas r cilvēki un mums būs 7 dienu YMCA festivāls Prāgā!
Mana vasara turpinās! :)
Es tā riktīgi esmu sajutusies kā savējā starp Imkas R cilvēkiem.
Nometne kopā paņēma 7 dienas, kuras bija tik aizraujošas, smaidīgas, uzmundrinošas un ar 27 bērniem tajās. Pārsteidzoša bija mana aktivitāte un atraktivitāte,jo pagurumu ļoti spēcīgi izjutu tikai 2.dienas vakarā, bet visas pārejās dienas uzvedos kā svaigs gurķis! Un tā tiešam arī bija. Nebija dienas,kad man nebūtu kkas jāvada vai būtu iespējams ilgāk atpūsties. Es visu laiku nodarbinājos un tas man tik ļoti patika. Tas liecina tikai par to,ka man uzticas un man ļauj rīkoties,jo darbi pietika visiem. Visa darbošanās bija tiešām sirsnīga un mēs visi bijām kā liela ģimene.
Pavisam nelāgs sanāca kāds vakars,kurā paldies Dievam man bija brīvāks,lai gan arī man bija jāpiedalās aktivitātē.Man bija jābūt vienai no 4 komandu vadītājai,bet atradu sev aizvietotāju.
Viss mainijās pēc tā,ka saņēmu no Alexas mammas sms,ka ir jāuzzvana.
- Agnes,kur atd tu tā vakarā aizskrēji?
- Ja man atnāk sms no labākās draudzenes mammas,ka kkas nav kārtībā, tad es rīkojos momentāli.
- Un pareizi darīji.
Līga vēl man apvaicājās vai viss Cēsīs kārtībā.
- Es ceru,ka ir.
- Tiešām?
- Jā.
Aiznesos no Pipariņiem līdz Cēsu centram pāris minūtēs.
Apskāvu cieši, cieši māsu un nelaidu vaļā,jo tā vnk vajadzēja. Es pati gandrīz apraudājos līdzi.
Cik daudz es varēju, tik centos būt blakus. Līdz ar tumsas iestāšanos atgriezos nometnē. Visi jau bija nolikti pa nakts mieram, bet pāris vadītāji vēl bija pie ugunskura. Gribējās tā mierīgi noslēgt vakaru, tādēļ pievienojos. Un bija tik jauki. Skatījos ugunskura liesmā, dzirdu apkārt čukstus, bet pati esmu citur.Kopā.
Augstskolas dienā es ļoti smagi izbesījos, noskrējos, nostresojos un netiku skaidrība ar visu notiekošo.
Es mājās biju aizmirsusi pasi, bet nometnē atslēgas un līdz ar to es zaudēju gan laiku, gan nervus, lai tiktu skaidrībā kā tikt mājās. Šoreiz tieši kā tikt iekša,jo neviena nebija.
Es paguvu pieteikties tikai uz LKA. Un vissvarīgākais man ir palicis neizdarīts - stāšānās ViA. Tā man ir pati lielākā prioritāte, tādēļ es nekādīgi negribu laist garām šo iespēju.
Kad skolu biju nokārtojusi, kuru vien varēju, tad paņēmu uz Cēsīm mūsu vadītājiem naksniņas - Havaju picu no Čili picas.
Atgriezusies Cēsīs, es gaidīju, kad kāds man atbrauks pakaļ.
Es gaidīju. Un pica gaidīja. Es aidīju 30 min un tad es sāku prātot,kurā mirklī man atcerēsies atbraukt pakaļ.
Es sāku iet ar kājām un kasti rokā. Un es nogāju kādus 2 km līdz nometnes vietai un kaste vēl bija dzīva. Un vadītāji bija priecīgi par naksniņām, un Rasa bija nokaunināta visu atlikušo vakaru,jo aizmirsa mani paņemt. Bet vadītājiem patika un man arī.
Kad biju Rīgā, tad arī iegādājos 5 biļetes uz Prāta Vētras koncertu Preiļos. Priekš maniem mīļajiem vadītājiem, bet sev nenopirku. Vēl svārstījos vai manī mazums vēl būs spēks, lai vakarā uzreiz pēc nometnes iztrakotos vēl arī koncertā. Priekšpēdējā dienā zvanīju mammai un biļete bija rokā.
Tā nu mēs atdevām visus bērnus, paši sasēdamies iekša Lūzumpunkta busiņā, uzlikām PV disku un devāmies ceļā.
Ieradāmies ar nelielu aizkavēšanos,bet tad dabūjam 30 min nonīkuļot kamēr skanēja DJ mūzika.
Mums tapa eleganta Tele2 bilde visiem kopā. Bunny style un tā bilde ir jādabū! :)
Koncerts man ārprātīgi patika! Izlēkājos, izdziedājos un izārdījos tiešām godam!
Lai gan dažu brīdi imkieši bija sašļukuši, arī viņi saspurojās.
Pie Manas Dziesmas visi kopā apķērāmies un dziedājām. Pie Starp Savējiem ārdijās agnese. Un beigās mēs ārdijāmies visi kopā, visi kopā dziedājām, visi kopā sadevām rokas un izklaidējāmies! Atpakaļ mašīnā tikām pārguruši un nomocīti, tādēļ nav brīnums, ka visi izrubijās un aizmiga.
Nakti mēs pavadijām pie Rasas laukos.Tās ir tik fantastiskas lauku mājas! Ar skaistām telpu dekorācijām, vecām pūra lādēm un seniem mūriem. Atbraucot mūs sagaidīja Rasas vecmamma, kura mājās bija sadegusi sveces. Viņiem nav elektrības. Cik tas bija skaisti. Nometāmies un ātri vien jau aizmigām.
Izgulējāmies un nākamajā dienā braucām uz Daugavas vienām no lielākajām krācēm Jēkabpils rajonā.
Tur puiši pabrauca ar laivām un beigās jau arī mums meitenēm tāda iespēja tika. krāces tur tādas,ka ar kajaku cauri neapgāžoties, grūti iziet.
Neko ļaunu nedomādama, es iebridu iekšā ūdenī līdz augšstilbiem un tad...
un tad kaut kā sanāca tā,ka straume mani nonesa no kājām, agnese lidoja iekšā ūdenī ar visām drēbēm, cepuri un brillēm un kūļājās pret straumi,lai tiktu āra. Vienu brīdi es tiešām sabijos,jo vairs nekontrolēju situāciju. Nebija aiz kā aizķerties un mani nesa uz krāču pusi. Šajā mirklī arī pazaudēju ūdenī savas saulesbrilles,kuras man tik ilgus gadus bija kalpojušas. Būs vismaz iesmesls nopirkt jaunas.
Tā nu es cīnijos pret straumi un tiku āra. Šausmīgi pārguru no tādas cīņas. Redz,mana pirmā peldēšanās izvērsās par veselu cīņu par eksistenci.
Savācām mantas un pavisam saguruši beidzot braucām mājās.
Salaspilī mani izmeta ārā un bija ta dīvaini.
- man vajag kādu mirkli te pastāvēt, lai saprastu,ka es esmu atgriezusies.
Busā panesās runas par YMCA Prāgas festivālu. Meklējām caur visiem galiem kāda puiša nummuru,kuru beigās es atradu mājās.
Tas viss beidzās ar to,ka busā Līga izteica visnotaļ tiešus mājienus un acu metienus, ka man ir jābrauc uz Prāgu. Tā kā viņa koordinēt brīvprātīgo strāvu, tad tā puiša vietā varētu dabūt mani. Kā nu sanāca, kā nu ne,bet pēc 24h man bija jādod sava atbilde. Es sākumā par to tik tā painteresējos un tad,kad sapratu,ka iespējas ir tiešām reālas,tad es sāku darboties.
Nobriedu smagai sarunai ar vecākiem,jo tiem es biju solījusi neko neiesākt visa augusta garumā, lai varu pabeigt autoskolu. Šodien es pa galvu, pa kaklu skrēju uz autosolu,lai izdarītu maksimāli daudz.Un es arī izdarīju. Man ir norunāta 1.braukšana jau rītdien un es to turpināšu vēlāk.
Līdz ar šādu veiksmi, es runāju ar tēvu, jo viņš ir lielākais noteicējs par mani augustā.
Un... viņš man ļāva. Viņš ļāva man braukt uz Prāgu un brīnijās, kādēļ gan es ar viņu par to vispār runāju.
Kā es sāku starot, kā es sāku smaidīt!!
Uzreiz zvans Līgai,kura tālāk runās ar Eiropas cilvēkiem, lai mani dabūtu iekšā.
Man būs mani imkas r cilvēki un mums būs 7 dienu YMCA festivāls Prāgā!
Mana vasara turpinās! :)
Comments