Copy - paste variants.
Pilnīgs murgs.
Man liekas,ka vakar daudz netrūka,lai es būtu tā,kuru aizved uz slimnīcu.
Es neņemu vērā to,ka nebiju gulējusi 36 stundas,bet tas viss,kas šo stundu laikā notika,tas mani izsita pilnībā no līdzsvara.
Orientēšanās.
Līdz naktij viss bija kārtībā,kad manā kontrolpunktā 1os naktī sanāca urlas un sāka manējos klapēt.Sēdējām kontrolpunkta es un 3 džeki,bet pie mums jau bija 2 komandu sastrēgums.Un tie dabūja arī ciest.Rezultātā,es zvanīju policijai,tos nevar sazvanīt,manējos tikmēr klapē nost līdz miršanai.Urlas pat meitenēm nekautrējās pa seju iedot.Pēc 20 min atbrauca policija,akd viss jau bija nokārtojies.Daudziem manējiem puišiem sasistas sejas.Vienu aizvedām uz slimnīcu.Beigās visu pasākumu aizturējām un pārvācāmies pie vienas meitenes uz mājām.Visi vēl nebija atnākuši un mašīna meklēja komandas.Mašīna atbrauca un pateica,ka ir tā - mums pa labi ir bars,mums pa kreisi ir bars,kuram netālu vēl viens un aizmugurē mums ir 15 urlu bars.Visi apkārt kkādā attālumā no mājām.Un tas viss nakts laikā.Dalībnieki pārbijušies,negrasās neko turpināt.Beigās vienojāmies,ka parceļam uz pāris stundām vēlāk.Visu nakti mēs plānojām visu no sakuma un skatijāmis,lai būtu drošība,kuru policija mums nevarēja sniegt,lai gan tas ir saskaņots pasākums ar policiju un Rīgas Domi.No rīta viss bija kārtībā un saguruiši turpinājām.
Ap 10 aizskrēju uz spēlēm rakstīt tehnisko.Zālē iešļūcu un man jau jautāja,ko es šeit daru.Izrādās,ka šodien tehniskā nav.Bet man bija 3 spēlēm jāraksta.Noskatījos pirmo spēli un aizgāju gulēt.Nepaspēju iemgit un dzirdu,ka zālē nekas nenotiek.Paceļu galvu un redzu,ka viena manējā ir uz zemes.Una-viens no `92 komandas līderiem.Izsaucu ātros,braucu līdzi uz slimnīcu,mēgināju atrast kādu,kas mani atved uz manu spēli.Mani atveda.Piebraucu pie zāles un redzu,ka atkal stāv ātrās palīdzības mašīna!Ieeju zālē - Madara paslīdējusi un pagriezusi celi `91 spēles laikā.Zālē visi man jauta,kas ar Unu,vai zinu,kas ir ar Madaru.Līdz spēles sākumam 10 min.Bet es vēl nebiju saģērbusies.Jau tajā brīdī es biju pilnībā sagrauta psiholoģiski.Asaras acīs,ķermenis trīcošs un pārguris.Visu 36h laikā biju sadzērusies 7 kafijas,2 enerģijas dzērienus.Sirds no tā visa man stājās.Laukumā biju 4 min,kuru laikā vnk kko ārdijos.Noņema nost.Tad piegāju pie treneres un palūdzu nomierinošās zāles.Iedeva man.Izgāju āra paelpot gaisu.Centos nomierināties.Spēle notika pret Rīdzeni punkts punktā!Es to nespēju izturēt.Es pateicu,ka neesmu gatava.Man nervi bija pilnībā beigti.Spēles pašā sākumā izgāju no zāles un garderobēm.Man spēle bija beigusies.Ģērbos nost un dzirdu šausmīgus kliedzienus no zāles.Kliedzieni šausmīgi cirtās iekšās.Sajūtas,ka tu pilnībā jūdzies nost.Rīdzenes meitene pagriezusi celi. 3 celis 3 spēļu laikā.Dzirdu,ka skrien trenere pa gaiteni un bļauj vai nav ožamā spirta.Kā es gribēju tikt prom no tā visa!Spēle tika pārtraukta un turpinājuma nesekoja.
Mani tādā pus šokā,pus sabrukušu,pus dzīvošu aizveda uz mājām.
Asinsspiediens augsts,sirds mazspējīga,pulss tā,it kā tikko būtu skrējusi sprintu.
Ceļā uz mājām man šķita,ka tūlīt atslēgšos uz ielas.Atnācu mājās un aizgāju 7os gulēt.Tā nu šodien 5 cēlos,lai brauktu uz Ventspili.
Šodien ir nedaudz labāk.
Un es saņemšos.
Es ceru.
Līdzi man ir daudz tējas,lai tā nomierinātu.Zāles arī.
Es nemelošu,es nejūtos stabila.It nemaz.Bet kas jādara,tas jādara.
Un es tiešām šodien saņēmos.
Es izrunājos ar treneri.
Bet zini,kas vēl vairāk paslikinātja situāciju,ka reāli neviens no komandas jau nevarēja pienākt un pajautāt,kas ir noticis.Visi tikai izlikās,ka neredz un skrēja tik tālāk.Pie manis garderobē pienāca tikai Zaķis,kas ir `93 gads un centās man kko palīdzēt un Bunde,kura mani aizveda mājās.
Un ja pat spēj izteikties,lai es beidzu ākstīties un nekādi izčakarēti nervi man nevar būt,lai es te bez maz vai nepūšu pīlītes.
Bļāviens,ja tu zinātu,cik ļoti es ienīstu savu komandu!
Man riebajs tā mūžīgā izlikšanās,ka viss ir savstarpēji kārtībā un visi ir lielie draugi.
Es pamodos un sev visu laiku savas domas virzīja kkur citur,bet neiespējami!
Jau braucot uz autobusu,man viss iekša sāka atkal celties augšā.Šķita,ka nu jau tūlīt,tūlīt atkal viss būs pilnīgā pakaļā.Aptieka ciet un pie nekādām nomieronošajām zālēm arī netiku.
Autobusā trenere apvaicājās kā jūtos un godīgi atbildēju - slitki,bet labāk nekā iepriekšejā dienā.
Pirms savas spēles ar viņu parunāju divatā par to visu,kas notika,kas ir ar mani,kā es jūtos un kas ar mani notika tajā iepriekšejās stundās.patiesībā,tai sarunai nebija jānotiek pirms spēles,jo tas mani atkal sakāpināja.Palūdzu,lai man atved zāles,bet to viņa neizdarīja.Visu laiku tikai viens galvā - domas prom,domas prom.Pirms mūsu spēles bija ļoti spraiga un punkts punktā spēle.Kliedzieni un stress.Tūlīt,tūlīt..un viss.
Atpakaļceļā jūtams nogurums caur visām malām līda ārā un vnk - lupata.Sirsnīgās sarunas,psihologa amats un viss kā vienmēr.
Pārgurusi un iztukšota esmu mājās.Šobrīd ir tā,ka es tikai sevis labad,cenšos sevi mānīt un iestāstīt,ka viss taču ir kārtībā un nedomāju par to,kas man tikai nāk par ļaunu.Jo ja es sākšu domāt,tad atkal kritīšu.Tagad esmu uz robežas un katrs sīkums var mani nolīdzināt atkal gar zemi horizontālā stāvoklī.
3 vēstuļu garš teksts Alexai.
Man jāiet gulēt.Man pēc iespējas vairāk ir jāguļ.
Šodien uzvarējām Ventspili. + ~20
Pilnīgs murgs.
Man liekas,ka vakar daudz netrūka,lai es būtu tā,kuru aizved uz slimnīcu.
Es neņemu vērā to,ka nebiju gulējusi 36 stundas,bet tas viss,kas šo stundu laikā notika,tas mani izsita pilnībā no līdzsvara.
Orientēšanās.
Līdz naktij viss bija kārtībā,kad manā kontrolpunktā 1os naktī sanāca urlas un sāka manējos klapēt.Sēdējām kontrolpunkta es un 3 džeki,bet pie mums jau bija 2 komandu sastrēgums.Un tie dabūja arī ciest.Rezultātā,es zvanīju policijai,tos nevar sazvanīt,manējos tikmēr klapē nost līdz miršanai.Urlas pat meitenēm nekautrējās pa seju iedot.Pēc 20 min atbrauca policija,akd viss jau bija nokārtojies.Daudziem manējiem puišiem sasistas sejas.Vienu aizvedām uz slimnīcu.Beigās visu pasākumu aizturējām un pārvācāmies pie vienas meitenes uz mājām.Visi vēl nebija atnākuši un mašīna meklēja komandas.Mašīna atbrauca un pateica,ka ir tā - mums pa labi ir bars,mums pa kreisi ir bars,kuram netālu vēl viens un aizmugurē mums ir 15 urlu bars.Visi apkārt kkādā attālumā no mājām.Un tas viss nakts laikā.Dalībnieki pārbijušies,negrasās neko turpināt.Beigās vienojāmies,ka parceļam uz pāris stundām vēlāk.Visu nakti mēs plānojām visu no sakuma un skatijāmis,lai būtu drošība,kuru policija mums nevarēja sniegt,lai gan tas ir saskaņots pasākums ar policiju un Rīgas Domi.No rīta viss bija kārtībā un saguruiši turpinājām.
Ap 10 aizskrēju uz spēlēm rakstīt tehnisko.Zālē iešļūcu un man jau jautāja,ko es šeit daru.Izrādās,ka šodien tehniskā nav.Bet man bija 3 spēlēm jāraksta.Noskatījos pirmo spēli un aizgāju gulēt.Nepaspēju iemgit un dzirdu,ka zālē nekas nenotiek.Paceļu galvu un redzu,ka viena manējā ir uz zemes.Una-viens no `92 komandas līderiem.Izsaucu ātros,braucu līdzi uz slimnīcu,mēgināju atrast kādu,kas mani atved uz manu spēli.Mani atveda.Piebraucu pie zāles un redzu,ka atkal stāv ātrās palīdzības mašīna!Ieeju zālē - Madara paslīdējusi un pagriezusi celi `91 spēles laikā.Zālē visi man jauta,kas ar Unu,vai zinu,kas ir ar Madaru.Līdz spēles sākumam 10 min.Bet es vēl nebiju saģērbusies.Jau tajā brīdī es biju pilnībā sagrauta psiholoģiski.Asaras acīs,ķermenis trīcošs un pārguris.Visu 36h laikā biju sadzērusies 7 kafijas,2 enerģijas dzērienus.Sirds no tā visa man stājās.Laukumā biju 4 min,kuru laikā vnk kko ārdijos.Noņema nost.Tad piegāju pie treneres un palūdzu nomierinošās zāles.Iedeva man.Izgāju āra paelpot gaisu.Centos nomierināties.Spēle notika pret Rīdzeni punkts punktā!Es to nespēju izturēt.Es pateicu,ka neesmu gatava.Man nervi bija pilnībā beigti.Spēles pašā sākumā izgāju no zāles un garderobēm.Man spēle bija beigusies.Ģērbos nost un dzirdu šausmīgus kliedzienus no zāles.Kliedzieni šausmīgi cirtās iekšās.Sajūtas,ka tu pilnībā jūdzies nost.Rīdzenes meitene pagriezusi celi. 3 celis 3 spēļu laikā.Dzirdu,ka skrien trenere pa gaiteni un bļauj vai nav ožamā spirta.Kā es gribēju tikt prom no tā visa!Spēle tika pārtraukta un turpinājuma nesekoja.
Mani tādā pus šokā,pus sabrukušu,pus dzīvošu aizveda uz mājām.
Asinsspiediens augsts,sirds mazspējīga,pulss tā,it kā tikko būtu skrējusi sprintu.
Ceļā uz mājām man šķita,ka tūlīt atslēgšos uz ielas.Atnācu mājās un aizgāju 7os gulēt.Tā nu šodien 5 cēlos,lai brauktu uz Ventspili.
Šodien ir nedaudz labāk.
Un es saņemšos.
Es ceru.
Līdzi man ir daudz tējas,lai tā nomierinātu.Zāles arī.
Es nemelošu,es nejūtos stabila.It nemaz.Bet kas jādara,tas jādara.
Un es tiešām šodien saņēmos.
Es izrunājos ar treneri.
Bet zini,kas vēl vairāk paslikinātja situāciju,ka reāli neviens no komandas jau nevarēja pienākt un pajautāt,kas ir noticis.Visi tikai izlikās,ka neredz un skrēja tik tālāk.Pie manis garderobē pienāca tikai Zaķis,kas ir `93 gads un centās man kko palīdzēt un Bunde,kura mani aizveda mājās.
Un ja pat spēj izteikties,lai es beidzu ākstīties un nekādi izčakarēti nervi man nevar būt,lai es te bez maz vai nepūšu pīlītes.
Bļāviens,ja tu zinātu,cik ļoti es ienīstu savu komandu!
Man riebajs tā mūžīgā izlikšanās,ka viss ir savstarpēji kārtībā un visi ir lielie draugi.
Es pamodos un sev visu laiku savas domas virzīja kkur citur,bet neiespējami!
Jau braucot uz autobusu,man viss iekša sāka atkal celties augšā.Šķita,ka nu jau tūlīt,tūlīt atkal viss būs pilnīgā pakaļā.Aptieka ciet un pie nekādām nomieronošajām zālēm arī netiku.
Autobusā trenere apvaicājās kā jūtos un godīgi atbildēju - slitki,bet labāk nekā iepriekšejā dienā.
Pirms savas spēles ar viņu parunāju divatā par to visu,kas notika,kas ir ar mani,kā es jūtos un kas ar mani notika tajā iepriekšejās stundās.patiesībā,tai sarunai nebija jānotiek pirms spēles,jo tas mani atkal sakāpināja.Palūdzu,lai man atved zāles,bet to viņa neizdarīja.Visu laiku tikai viens galvā - domas prom,domas prom.Pirms mūsu spēles bija ļoti spraiga un punkts punktā spēle.Kliedzieni un stress.Tūlīt,tūlīt..un viss.
Atpakaļceļā jūtams nogurums caur visām malām līda ārā un vnk - lupata.Sirsnīgās sarunas,psihologa amats un viss kā vienmēr.
Pārgurusi un iztukšota esmu mājās.Šobrīd ir tā,ka es tikai sevis labad,cenšos sevi mānīt un iestāstīt,ka viss taču ir kārtībā un nedomāju par to,kas man tikai nāk par ļaunu.Jo ja es sākšu domāt,tad atkal kritīšu.Tagad esmu uz robežas un katrs sīkums var mani nolīdzināt atkal gar zemi horizontālā stāvoklī.
3 vēstuļu garš teksts Alexai.
Man jāiet gulēt.Man pēc iespējas vairāk ir jāguļ.
Šodien uzvarējām Ventspili. + ~20
Comments