Neiekarotais

Mani aptverošajā naktī,
Kas melna kā bedre, no staba līdz stabam.
Es pateicos Dieviem, lai arī kas tie būtu,
Par manu neiekarojamo dvēseli.

Neskatoties uz nežēlīgajiem apstākļiem,
Neesmu saviebies vai skaļi raudājis.
Gadījuma belzienu dēļ,
Mana galva asiņo, bet nav noliekta.

Šajā dusmu un asaru vietā
Tikai Šausmu ēna rēgojas.
Tomēr gadiem ilgušie biedi
Mani atrod un atradīs nenobijušos.

Nav svarīgi cik šauri ir vārti,
Ar cik sodiem pildīts ir tīstoklis.
Es pats esmu sava likteņa pavēlnieks,
Es pats esmu savas dvēseles kapteinis.

William Ernest Henley - Invictus