23:24 - drāts
tādas līkas, sarūsējušas tās man ir. tās dzeloņdrātis istabas stūrī. tās locītas un stieptas, bet vēl joprojām dzīvo. aprūsējušas no vienas vietas gluži tumši brūnas, tomēr spēcīgas gana. arī asums vēl slēpjas zem trauslās vecuma maskas. piedur pirkstiņu tā spēcīgāk. redzēsi kā miesu tā šķeļ, gluži kā asākais nazis vieglu sviestu. agrāk tās sava saimnieka īpašumu sargāja, lai tie citi neģēļi neiet viņa dārziņā bez atļaujas. taču nu jau man tās kalpo. neko nedarot, tās tiek turētas, kā smukuma priekšmetiņš. gaužām nepraktiski izmantot tādu derīgu lietu. tomēr vai tad mūža galā neviens nav pelnījis kādu vieglāk darbiņu par pūlēm? ja agrāk tajās rotaļājās vējšs un laiku pa laikam ieķērās kāda rudens lapa, tad nu jau vietām tā apaug ar zirnekļtīkliem. tāds pateicīgs mājoklis kukainīšiem. bat vai tad par dzeļoņdrātīm te runāju. var jau būt, kas tadz dzīvē vēl var tāds būt, ja no vienīgi tie vecie īgņas, kuri atmaigst, gluži kā ar rūsu apauguši. tik uzmanies, stiprāk liecot var salūst!