ir knapi pusdesmit. man ļoti, ļoti nāk miegs. laikam jāmet visām runājamām tēmām ar roku un jādodas pasnaust. Bet pirms tam man gribējās vēl mazliet pabazarēt. Tātad šodien dabaszinību ieskaite. Nu nezinu, kā būs tā būs. Redzēs jau. Rīt rezultāti sporta ieskaitei. Es ceru uz labu vērtējumu. Nu vismaz pārāk sliktam jau nevajadzētu būt. (wasntme)
Tagad cītīgi drukāju tekstu, ko rīt stundā norunāt visiem skaļi priekšā, bet tālāk par pusi neesmu tikusi, un šķiet arī netikšu. Citiem iet vēl trakāk.
Jā, tas ir kas negaidīts. Es un tik agri gulēt dodos. Bet šodien daudz staigāts, darīts. Škrobe, ka gaišs. Grūti aizmigt, lai gan man ir žalūzijas. Aizvilkšu un būs labi.
Rīt domāju iet tikai uz piekto stundu, kas nozīmē, ka runu paspēšu uzrakstīt no rīta. nezinu gan kā būs ar iemācīšanos.
Viss bija perfekti, ideāli. Jutos labi un beidzot atkal kaut cik piepildīta ar pozitīvismu. Bet tad man kāds cits šodien pateica ko tādu, kas gandrīz vai sāka biedēt. Ziņkāre māc, bet māc arī nojausma, ka labāk to nemaz nezināt. Nezinu, ej nu saproti ar mani kaut ko, vai ar tiem gudrajiem runātājiem, kas neko līdz galam nepasaka.