| . |
[Oct. 10th, 2010|11:11 pm] |
Beidzot mūsu iesācēju deju grupā notiek kas interesants. Mūsu bariņam ir pievienojusies meitene X. Puisim Y ļoti patīk meitene X, tāpēc viņš jau otrajā nodarbībā ieguva viņas telefona numuru. Viņa tajā pašā laikā apmainījās ar telefona numuriem ar puisi Z. Puisis Z neko vēl nenojauš. Bet šodien pirms iešanas uz deju klubu meitene X zvanīja nevis puisim Y bet gan Z. Uz deju zāles notika vēl interesantākas lietas. Puisis Y mēģināja dejot ar meiteni X, toties viņa tā neviļus viņu atstūma. Toties puisi Z pārmaiņas pēc pamēģināja apmainīties ar partnerēm un nodejot vienu deju ar meiteni X. Man bija tā izdevība redzēt viņu deju. Meitene X sejā parādījās tāds smaids dejojot ar puisi Z. Un tas smaids nebija tāpēc ka puisis Z labi dejotu, bet gan tāpēc ka viņš viņu piesaista kā personu. Izskatījās ka pusis Z varētu meitenei kāpt uz kājām un viņa tik un tā smaidītu. Bija diezgan skumji noskatīties uz puisi Y, kurš bija tādās cerībās par meiteni X. Toties atkal puisis Z neko nenojauš, ka viņam ir pielūdzēja. Un ko man par to visu teikt? Klusēt un gaidīt kad varbūt puisis Z nojautīs situāciju, vai tomēr labāk man sarunas laikā dot kādus mājienus.
Tajā pašā laikā, šodien atvadoties no pārējiem, es iedevu buču uz vaiga meitenei, kura man ir sākusi tracināt ar manu draugem.lv statistikas bombardēšanu. Pēdējo deju laikā es laikam kļuvu pietiekoši emocionāls, lai sāktu just līdzi tai bēdīgajai situācijai, ka meitenei ir kaut kādās cerībās attiecībā pret mani. Tagad nožēloju, ka ļāvos kaut kādām emocijām , man nepatīk cilvēkiem radīt kaut kādas ilūzijas...
Vajag tikai mācēt shēmot un cilvēku attiecības būs kā uz paplātes. |
|
|
