baba un sapņi
Nav jēgas piepildīt galvu ar parastu informāciju un parastām zināšanām, tā vietā piepildi savu sirdi ar Mīlestību.
(Šri Satja Sai Baba)
ņemiet to vērā, jo tagad es atkal sapņus nedaudz atstāstīšu.
Vairākus no pēdējo nedēļu sapņiem esmu jau aizmirsis, jo nepierakstīju.
Nesen viens puslīdz apzināts sapnis, kad sev vairākreiz teicu "skaties uz rokām", to vai paskatījos uz rokām, neatceros. Bet ļoti agri modos un vispār torīt labi negulēju.
Bet iepriekšējā miega laika sapņi atkal kā filmas skatoties. Pirmais, ko atceros, bija par kādu kalēju, kurš sargāja savu Saulcerīti no diviem glumiem tipiņiem. Šie varen naudīgi un ar sakariem, tērpti tumšās drēbēs. Bet kalējs liels un spēcīgs. Ļoti gaiša diena. Laikam pils pagalms. Saulcerīte kaut kur tālumā, maiga, trausla, naiva un skaista kalēja līgaviņa. Atnāca tie glūņas, bāzās virsu, kalējam palika bail, ka nu Saulcerītes prātu apmuļķos. Kalējs neizturēja un izmētāja tos abus tirliņus.
Sapnis beidzās.
Otrs sapnis. Burvis apmāca savus mācekļus, puišeļi pirmklasnieku vecumā. Pa vienam vien šie neiztur psihiskā spēka (telekinēzi, piemēram) pārbaudījumus un tiek izmesti no skolas. Tuvumā laikam kādi vecāki, laikam tādā sakarā, ka vienu puišeli, kam nekas nepadodas, tomēr apmācībā patur. Burvis tad nu apņēmies tieši to kārtīgi apmācīt. Laikam individuāla apmācība alā. Un beidzot arī izdodas. Puika stāv pie liela spoguļa, spoguļvirsma abās pusēs. Tā nu viņam jāiziet cauri tam spogulim. Nedaudz izdevās, vismaz galvu cauri dabūt... Ē, ļoti interesanti, es ar'gribu pamēģināt - šitā nodomāju. Un man rokās parādās mazs spogulis (~25 cm D), arī spoguļvirsma abās pusēs. Pieskaros ar pirkstiem pie tās virsmas un skatos spogulī no otras puses. Cenšos izstumt cauri. Kādu brītiņu nekā neizdodas, bet pēc tam jau nedaudz ar pretestību tomēr pirkstu galus izstūmu cauri.. Juhū.