nekā... Autorakstīšana
Kad dienas laikā nekā vērtīga nav izdarīts, tad allaž kāds uzrodas un no manis tomēr izvelk kaut ko vērtīgu.
Būšu vismaz tik gudrs, lai nepārbaudītu, cik ilgi šāda veiksme pie manis nāks.
ak, Veiksme! Tevis nemaz nav
Lai veicas - šo cenšos vairs nevienam neteikt.
Lai veicas... Tā jau tomēr nav tikai pieklājība, pieradums. Kaut nedaudz jau tomēr piedomājam, doma ir svarīga. Visa sākumā esot doma.
Tomēr labāk tā vēlēt veiksmi, nekā vienkārši atā vai nelatvisko čau (hehe ciao ciao mi amigo).
Nevēli man veiksmi, paturi to sev, tā tev vairāk vajadzīga :)
Liekas neveiklāk, tomēr tīkamāk - esi veiksmīgs! Esi veiksmīgs, radi veiksmi un nekad neapstājies! Nebūs tad nekādas neveiksmes, tiksi prom no tik pelēcīgā veicas-neveicas.
Nesen it kā ieskrēja prātā, ka man taču tik ļoti veicas. Nu, tiešām! Esmu veiksminieks. Man tik ļoti veicies, ka neprotu izmantot "veiksmes". Un viss ir līdzsvarā. (Līdzsvars jau ir atsevišķa tēma... nekas nav līdzsvarā, tas ir tikai attaisnojums.. labais ir līdzsvarā ar tukšumu, bet ļaunais šo līdzsvaru izjauc). Veiksminieki daudziem nepatīk. Un negatīvas domas rada neveiksmes... neveiksmes skauģiem un neveiksmes veiksminiekam. Un īsti veiksminieki ne tikai prot izmantot visas iespējas, bet arī izvairīties no neveiksmēm. Īsts veiksminieks ir ideāls. Ideāli ir tikai sapņos. Ideālos sapņos, ko sapņo ideāli cilvēki.
Neviens no mums nekad nebūs ideāls, neviens nespēs izbēgt no neveiksmēm. Mēs tikai mācīsimies un mācīsimies. Kādēļ tik ļoti jāmācās?
Kāds vienmēr veiksmīgāks par citiem. Kā nebeidzamas sacīkstes - kāds atslābst, aizmieg un zaudē pozīcijas... izstājas pavisam. Un vairs nesaprotu, kādēļ necīnos. Es tikai braucu it kā nebūtu sacīkstēs, ar atļautu maksimālo ātrumu kā parasts cilvēks. Parasts. Lēnām braucu, nesteidzos un nepaskrienu garām veiksmēm. Šur tur ieskrēju, jā, kad steidzos. Kur es steidzos? Vai es būtu pirmais? Miljardi pirms manis. Vai es būtu pēdējais? Miljardi... Biju lūznis, biju.
Kādēļ man veicās? Tādēļ, ka kaut kad to vēlējos, bet uzreiz nesaņēmu, aizmirsu, jo tobrīd neveicās... Kādēļ neveicās? Jo aizmirsu ticēt veiksme, bet, kad vēlējos veiksmi, nāca neveiksme. Vispirms ir doma. Ko Domā to, saņemsi.
Arī citi domā. Neveiksmes varam aizgūt, mantot. Bet citi var būt arī Tava veiksme, un Tu - citu veiksme. Un ja to zini, tad vari mainīt.
Tas būtu skumji pamosties un saprast, ka viss jau Tev ir? Nav nekā, ko vēl iegūt. Viss jau ir, nevis - visu esi ieguvis. Viss bez ilgošanās un cīņas. Un nekas vairs nav zaudējams. Vien dzīvība? Un kāda tad vispār tam jēga, zini?
zinubetneteikšu :)
Tu nemaz nemēģini iedomāties, ka nezini, kas ir tā jēga. Nu labi, šī reize var būt profilakses pēc.
cik mēs krāsaini un dažādi :)
Būšu vismaz tik gudrs, lai nepārbaudītu, cik ilgi šāda veiksme pie manis nāks.
ak, Veiksme! Tevis nemaz nav
Lai veicas - šo cenšos vairs nevienam neteikt.
Lai veicas... Tā jau tomēr nav tikai pieklājība, pieradums. Kaut nedaudz jau tomēr piedomājam, doma ir svarīga. Visa sākumā esot doma.
Tomēr labāk tā vēlēt veiksmi, nekā vienkārši atā vai nelatvisko čau (hehe ciao ciao mi amigo).
Nevēli man veiksmi, paturi to sev, tā tev vairāk vajadzīga :)
Liekas neveiklāk, tomēr tīkamāk - esi veiksmīgs! Esi veiksmīgs, radi veiksmi un nekad neapstājies! Nebūs tad nekādas neveiksmes, tiksi prom no tik pelēcīgā veicas-neveicas.
Nesen it kā ieskrēja prātā, ka man taču tik ļoti veicas. Nu, tiešām! Esmu veiksminieks. Man tik ļoti veicies, ka neprotu izmantot "veiksmes". Un viss ir līdzsvarā. (Līdzsvars jau ir atsevišķa tēma... nekas nav līdzsvarā, tas ir tikai attaisnojums.. labais ir līdzsvarā ar tukšumu, bet ļaunais šo līdzsvaru izjauc). Veiksminieki daudziem nepatīk. Un negatīvas domas rada neveiksmes... neveiksmes skauģiem un neveiksmes veiksminiekam. Un īsti veiksminieki ne tikai prot izmantot visas iespējas, bet arī izvairīties no neveiksmēm. Īsts veiksminieks ir ideāls. Ideāli ir tikai sapņos. Ideālos sapņos, ko sapņo ideāli cilvēki.
Neviens no mums nekad nebūs ideāls, neviens nespēs izbēgt no neveiksmēm. Mēs tikai mācīsimies un mācīsimies. Kādēļ tik ļoti jāmācās?
Kāds vienmēr veiksmīgāks par citiem. Kā nebeidzamas sacīkstes - kāds atslābst, aizmieg un zaudē pozīcijas... izstājas pavisam. Un vairs nesaprotu, kādēļ necīnos. Es tikai braucu it kā nebūtu sacīkstēs, ar atļautu maksimālo ātrumu kā parasts cilvēks. Parasts. Lēnām braucu, nesteidzos un nepaskrienu garām veiksmēm. Šur tur ieskrēju, jā, kad steidzos. Kur es steidzos? Vai es būtu pirmais? Miljardi pirms manis. Vai es būtu pēdējais? Miljardi... Biju lūznis, biju.
Kādēļ man veicās? Tādēļ, ka kaut kad to vēlējos, bet uzreiz nesaņēmu, aizmirsu, jo tobrīd neveicās... Kādēļ neveicās? Jo aizmirsu ticēt veiksme, bet, kad vēlējos veiksmi, nāca neveiksme. Vispirms ir doma. Ko Domā to, saņemsi.
Arī citi domā. Neveiksmes varam aizgūt, mantot. Bet citi var būt arī Tava veiksme, un Tu - citu veiksme. Un ja to zini, tad vari mainīt.
Tas būtu skumji pamosties un saprast, ka viss jau Tev ir? Nav nekā, ko vēl iegūt. Viss jau ir, nevis - visu esi ieguvis. Viss bez ilgošanās un cīņas. Un nekas vairs nav zaudējams. Vien dzīvība? Un kāda tad vispār tam jēga, zini?
zinubetneteikšu :)
Tu nemaz nemēģini iedomāties, ka nezini, kas ir tā jēga. Nu labi, šī reize var būt profilakses pēc.
cik mēs krāsaini un dažādi :)