jā.
bieži gan redzam no pretreakcijas, ka mūs gan nepieņem tādus kādi esam. Un tas labi, citādi būtu pagalam izlutināti, niķīgi utt. Turklāt, ja paskatās uz sevi - nepieņemu tuviniekus tādus, kādi viņi ir. Hmm.. nu tagad vairāk padomājot - jo tuvāks cilvēks, jo mazāk pieņemu to, kāds viņš ir. Tas gan nenozīmē nesavaldīšanos. Vairojas apziņa, ka varu viņus ietekmēt izaugsmes virzienā, ja centīšos un gudri rīkošos. Bet par vecākiem - paaudžu maiņa nekad nav viegla, īpaši apstākļos, kad dzīves ritms kļūst aizvien ātrāks un ieslīgšana dažādu sistēmu valgos...