"Es biju slimnīcā, kur apciemoju kādas savas kursabiedrenes tēvu. Es viņa palātā apēdu dažus gurķus. Kad viņš dzirdēja mani tos skraukšķinām, arī viņam sagribējās gurķi, un viņš to apēda ar tādu pašu troksni. Tomēr pēc piecām dienām viņš nomira. Man joprojām atmiņā saglabājies troksnis, ar kādu viņš ēda to gurķi. Cilvēki pēc nāves atstāj dīvainas atmiņas par sevi."
/H.Murakami "Norvēģu koks"/